Atkāpe 4:   

Vai Svētais Gars ir persona?

2.1 un 2.2 nodaļā tika doti pietiekami pierādījumi tam, ka Dieva gars attiecas uz Viņa spēku, kas ļoti plaši atspoguļo Viņa “prātu”. Tā kā Dieva gara darbība ir tik precīzs Dieva personības un būtības atainotājs, daži ir argumentējuši, ka Dieva gars ir persona, kas arī ir Dievs. Uzmanīga iepriekšējo nodaļu pārlasīšana parādīs, ka Dieva gars ir Viņa prāts un spēks; un ja tas ir tā, tad nav iespējams, ka prāts vai spēks varētu būt persona. Elektrība ir neredzams spēks, kad var sasniegt rezultātu, ja kāda persona to kontrolē, bet pati nevar būt persona. Mīlestība raksturo personību, bet tā pati nevar būt persona. Dieva gars sevī ietver Viņa mīlestību, kā Viņa personības daļu, kā arī atspoguļo Viņa spēku, bet nekādi nevar atspoguļot personu, kas ir atdalīta no Viņa.
Acīmredzams un kliedzošs kā šis kļūdainais uzskats (par garu kā par personu) tas vēl jo vairāk tāds šķiet, un tam tic vairums ‘kristiešu’, redzot, ka viņi tic arī doktrīnai par ‘trīsvienību’. Tas pārliecinoši apgalvo, ka ir trīs dievi, kuri reizē ir arī viens un tas pats – Dievs Tēvs, Jēzus un Svētais Gars. Tie paši ļaudis apgalvo, ka Dievs nav persona, un tai pat laikā saka, ka Svētais Gars tāds ir; šeit ir skaidri saskatāma pretruna. Tas arī padara Svēto Garu par Jēzus tēvu.
Ir iemesls ticēt, ka ‘trīsvienība’ pamatā ir pagāniska ideja, ko kristietība ir pārņēmusi – tādēļ arī šāds vārds nav sastopams Bībelē. Pieņemot domu par Dieva trīsvienību, kristieši tiek virzīti pieņemt pozitīvi dīvainu secinājumu, ka Dieva spēks/gars kaut kādā veidā ir persona, kura ir Dievs, kaut arī nav Dievs. Parādot viņu uzskata neloģismu, šiem ļaudīm visbiežāk sastopamā izvairīšanās no jautājuma ir tāda, ka Dievs ir noslēpums, un mums šādas lietas ir jāpieņem ticībā, neprasot tām loģisku izskaidrojumu.

Tas uzskatāmi neievēro Jaunajā Derībā atrodamās atsauces uz Dieva noslēpumu, kas atklājusies caur Vārdu un Kristus darbību:

“Es jūs, brāļi, negribu atstāt neziņā par šo noslēpumu” (Rom.11:25).

“Bet Tam, kas jūs var stiprināt, kā to rāda mans evaņģēlijs un vēstījums par Jēzu Kristu, kurā atklājas noslēpums, kas mūžiem bijis neizpausts” (Rom.16:25).

“Redzi, es jums saku noslēpumu” (1.Kor.15:51).

“..atklādams mums Savas gribas noslēpumu pēc Sava labā nodoma” (Ef.1:9).

Pāvils lūdz , lai “bez bailēm varētu sludināt evaņģēlija noslēpumu” (Ef.6:9; Kol.4:3).

“noslēpums, kas … tagad atklāts Viņa svētajiem” (Kol.1:26,27).

Ar visu uzsvaru – un tāds šeit ir likts – ka nav vairs neviena noslēpuma, kas būtu saistīts ar pamatdoktrīnu, tikai kāds, kurš joprojām maldās tumsā var apgalvot, ka tāds pastāv. Un vai šāds cilvēks nebaiļojas par to, ka Bībelē dotais vārds “Babilonai”, viltus reliģijai, kas tiek aprakstīta Atklāsmes grāmatā, ir “noslēpums” (Atkl.17:7) ?
Acīmredzama saistība ir tā, ka šī uzskatu sistēma apgalvo, ka tās ticība ir noslēpums; bet patiesi ticīgie saprot šīs sievietes noslēpumu (Atkl. 17:7).

Tik miglaina spriedelēšana, protams, ir sagaidāma no tiem, kas savu izpratni par Dievu balsta uz tik subjektīvām lietām kā cilvēka pieredze vai arī izplūdusi, neaprakstāma kādu ārēju garīgu spēku aktivitāte, kas valda pār viņu prātiem. Ja no mums tiek sagaidīts būt patiesi pazemīgiem iepretim Dieva Vārda mācībai, tad no mums tiek arī prasīts lietot mūsu spriešanas un dedukcijas spējas, lai izsekotu šai vēstij.

Nekad neviens Evaņģēlija sludinātājs, par kuru ir rakstīts Bībelē, nav glābies, sakot ‘Tas ir pilnīgs noslēpums, jūs nevarat mēģināt to aptvert’. Tā vietā mēs redzam viņus griežamies pie cilvēkiem saprātīgi sasaistot Bībeles secinājumus.

Savā sludināšanā par Bībeles pamatvērtībām, kuras arī mēs apskatām šajās nodarbībās, Pāvils “runāja ar tiem par rakstiem, tos izskaidrodams un pierādīdams, ka Kristum vajadzēja ciest un augšāmcelties no mirušiem” (Ap.d.17:2,3). Tur notika sistemātiska, loģiska Bībeles skaidrošana. Pirms tam vēl tiek uzsvērts, ka “Pāvils, kā parasti… izskaidrodams…”. Tātad tas bija viņa parastais veids (skat. Ap.d.18:19). To ievērojot, savas sludināšanas laikā Korintā, Pāvils “katru sabatu mācīja sinagogā un centās pārliecināt jūdus un grieķus… Bet, kad tie pretojās un zaimoja” (Ap.d.18:4-6). Tie, kuri tika atgriezti, to panāca caur Pāvila Bībelē balstīto pārliecināšanu; šeit nebija nekādu ‘Jēzus redzējumu manā guļamistabā’, ‘neaprakstāmas sajūtas mani pārņēma’, ‘kādu vakaru es vienkārši satiku To Kungu’.
Atzīmēsim arī to, ka iedvesmoti raksti aicina uz loģiku un racionālu rīcību, norādot, ka “tie sev pretojās…”. Līdzīgi arī Antiohijā, Pāvils un Barnaba “viņus pamācīja un paskubināja palikt Dieva žēlastībā” (Ap.d.13:43). Nākamā apstāšanās vieta bija Ikonijā, kur viņi “tā runāja, ka liels pulks … kļuva ticīgi” (Ap.d.14:1).

Kādu laiku pēc tam, kad Pāvils bija nonācis tiesā, Pāvila cerību nākotnei turpināja iedvesmot tā pati lieliskā loģika: “Kad viņš runāja par taisnību un atturību un nākamo tiesu” ar tik caururbjošu skaidrību, ka pat viņa ciniskais tiesnesis “nodrebēja”. (Ap.d.24:25).

Tā kā arī mums būtu jātiek atgrieztiem caur šādu izskaidrošanu, mums ir jābūt spējīgiem dod loģisku Bībeles viedokli par mūsu cerību un mācību:

“būdami arvien gatavi aizstāvēties pret ikvienu, kas vaicā par cerības pamatu jūsos” (1.Pēt.3:15).

Runas skaidrā prātā par kāda personiskajām pieredzēm nedod iemeslu Evaņģēlija cerībai. Patstāvīga paļaušanās un ‘personiskiem pierādījumiem’ kā daudzu evaņģēlisko kristiešu sludināšanas līdzekli, izgaismo “izskaidrojošas atbildes” par viņu “cerību” trūkumu. Šādu kristiešu vidū ir radušās veselas vārdnīcas, kas viņiem palīdz dalīties ‘tajā, ko Kungs ir izdarījis ar manu dzīvi’, utt. Šādi personiski stāsti asi kontrastē ar Pāvila vārdiem “Mēs sludinām ne sevi, bet Kristu” (2.Kor.4:5) .
Loģiskam, Bibliski izskaidrojošam sarunas veidam būtu jāiezīmē modelis mūsu plašākām attiecībām ar Dievu visām mūsu atlikušajām dienām. Mūsu piemēri, kā vienmēr, ir agrīnie kristieši, kuri lietoja “skaidrošanu”, meklēdami atrisinājumu savām problēmām (Ap.d.6:2). Jaunās Derības vēstules arī pieņem savu lasītāju piekrišanu lietot Bībeli loģiski. Tāpēc “izskaidrojot ” kam līdzinājās augstie priesteri zem Mozus likuma, mēs varam detalizētāk izprast Kristus darbu. (Ebr.5;3). Runājot par nepārspējamo Dieva mīlestību Kristū, Pāvils uzstāj, ka ir “saprātīgi (grieķu val. ‘logicos’ – tātad loģiski) nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri”(Rom.12:1). Vārds ‘logicos’ ir atvasināts no grieķu ‘logos’, kas parasti tiek tulkots kā “vārds” attiecinot to uz Dieva Vārdu. Mūsu ‘loģiskā’ atbilde Bībeles terminos tātad ir tā, kas ir atvasināta no Dieva Vārda.

Pēc visa iepriekšrunātā būtu jābūt acīmredzami, ka apgalvojums, ka Dieva gars ir personiska būtne, kas nav Dievs un reizē arī ir, ir neloģisks – un piebilde, ka viss ir viens liels noslēpums un loģika ir sevi izsmēlusi, nav pieņemami, runājot Bībeles valodā. Ja mēs Rakstos neatrodam loģiskus secinājumus, tad visas Bībeles studijas ir veltīgas, un pēc tādas Bībeles, pret kuru var izturēties kā pret saldu banalitāti vai aizraujošu literatūru, nav vajadzības. Kā tāda tā atrodas daudzu ‘kristiešu’ grāmatplauktos.

Tomēr, viņiem par labu slavu, daudzi, kuri tic, ka Dieva Gars ir persona, mēģina tam dot arī Biblisku pamatojumu. Viņi citē pantus, kuri runā par Dieva garu ar personiskiem apzīmējumiem, tādiem kā “mierinātājs” Jņ.14 -16, vai atsaucoties uz to, ka gars ‘skuma’.

3.4 nodaļā mēs runājām par to, ka cilvēka ‘garu’ var uzmundrināt (Ap.d.17:16); sakaitināt (1.Moz.41:80 vai iepriecināt (Lk.10:21). Viņa “gars”, t.i. viņa pati būtība, viņa prāts un nolūks, kurš nodrošina visas šīs darbības, tiek uzskatīts kā atsevišķa persona, bet burtiskā nozīmē tā, protams, nav. Arī par Dieva garu var runāt tādā pat veidā.

Būtu jābūt skaidram, ka Bībele bieži lieto personifikācijas, runājot par abstraktām lietām, piem. gudrība tiek pielīdzināta sieviete Sal.pam.9:1. Tas mums parāda kā cilvēks, kuram piemīt gudrība, darbotos praktiski; ‘gudrība’ nevar eksistēt ārpus kāda prāta, tādēļ tiek lietots šī viltība ar personifikāciju. Vairāk par to lasiet 5.atkāpē “Personifikācijas princips”.