Mēs esam sapratuši, ka gan Dieva, gan Viņa Dēla Jēzus Vārdam ir ļoti dziļa nozīme. Kad mēs runājam par ‘Dievu’, tad pieskaramies ikvienam Viņa brīnišķīgā mīlestības un patiesības mērķa aspektam. Tas, ka Dieva Vārds varētu tikt lietots veltīgi kā viegls iespraudums vai kā niknuma izpaudums, ir viena no visapvainojošākajām lietām, ko cilvēks var nodarīt savam Radītājam. Šī iemesla pēc ikviens, kurš vēlas Dievu iepriecināt un dot Viņam godu, pieliks visas pūles, lai nelietotu Dieva Vārdu nevērīgi. Daudzās sabiedrībās visā pasaulē šāda zaimošana ir kļuvusi par modernās valodas standartu; izmainīt to, kas varbūt jau ir kļuvis par dzīvesveidu, nebūs viegli. Izjusta lūgšana pēc Dieva palīdzības noteikti Viņam nepaliks neievērota. Tiem, kas atrodas mūsu redzeslokā un ietekmes sfērā, īpaši jau mūsu bērniem, ir jāatgādina par zaimošanas nopietnību: “Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu velti valkāt, jo Tas Kungs to nepametīs nesodītu, kas Viņa Vārdu velti valkā”(5.Moz.5:11).

No otras puses, ir arī tie, kas uzstāj, ka ja vien mēs konstanti nelietojam ebreju vārdus Jahve vai Jehova (dažādi veidi kā izrunāt vienu un to pašu vārdu), runājot par Dievu, tad mēs esam nopietni nomaldījušies. Pirmie starp iepriekšminētajiem ir Sargtorņa organizācija, kuri uzstāj, ka ja vien kristieši sevi nesauc par ‘Jehovas lieciniekiem’, tad viņiem nav nekādu attiecību ar Dievu.

Tā darot, šādi cilvēki lieto Dieva svēto un brīnišķīgo Vārdu lai ieņemtu kādu elitāru garīgu stāvokli, no kura augstumiem tie nicina citus cilvēkus vienkārši par viena vārda lietošanu vai izrunāšanu. Ar to nav domāts, ka izrunāt Dieva Vārdu būtu nepareizi; tas ir īpaši piemēroti arī mūsu personīgajām lūgšanām, ja reiz mēs esam pareizi kristīti Viņa Vārdā. Jaunā Derība tomēr mums nedod nekādus norādījumus, ka tas būtu nepieciešami, vai ka Dievs to būtu īpaši vēlējies. Grieķu valodā Jaunajā Derībā ir lietots tikai viens vārds, kas apzīmē ‘Dievu’ – “theos”, kas nozīmē “varenais”. Starp vārdiem ‘Dievs’ un ‘Jahve’ nav nekādas atšķirības, nav sniegti arī nekādi norādījumi, kādiem ticīgajiem būtu jāsauc sevi par kopienu. Pēteris runā par ticīgo drīzāk kā par “kristieti” nekā par “Jehovas cilvēku” vai kaut ko tam līdzīgu (1.Pēt. 4:16). Pārāk liels uzsvars uz vārda ‘Jahve’ lietošanu ved pie Kunga Jēzus darba nonivelēšanas, tāpat kā daudzi ‘evaņģēliskie kristieši’ pārspīlē Jēzus vārdu neievērojot Dieva varenāko stāvokli .

Arī tie vārdi, ar kuriem agrīnie Kristieši sevi apzīmēja, nesatur vārdu ‘Jehova’:

- “Izraēla draudze” (Ef.2:12)

- “Debesīs pierakstīto pirmdzimto draudze” (Ebr.12:23)

- “Dieva baznīca” (Ap.d.20:28)

- “Dzīvā Dieva draudze, patiesības balsts un pamats” (1.Tim. 3:15)

- “Dieva mājoklis” (1.Tim.3:15).

Starp citu, pievērsiet uzmanību, ka ticīgie nesauca sevi par ‘kristiešiem’; šim vārdam viņu ienaidnieki bija piešķīruši nicīgu nozīmi - ‘tie Kristus ļautiņi’.