Notikums

Atsauce 

1. 40 gadi Ēģiptē, slēpjot savu izraēlieša izcelsmi, nevienam nesludinot Evaņģēliju, izskatoties pēc ēģiptieša. Viņš izstudēja visu Ēģiptes filozofiju un bija ievērojams orators ar iespējām kļūt par nākamo faraonu. Saskaņā ar ne-biblisko tradīciju, viņš bija Ēģiptes armijas vadonis. 

2.Moz.2:19; Ap.d.7:22

2. Krīze 40 gadu vecumā. Viņš atsakās no Ēģiptes bagātībām un apzināti izvēlās ciest postu līdz ar izraēliešiem. Viņš patiesi vēlējās izglābt Izraēlu un atbrīvot izraēliešus no ienaidniekiem, lai tie dzīvotu mierā paši savā vidē.

Ebr.11:24

Ebr.11:26

Ap.d.7:23-28

3. Taču viņš nevēlējās, lai Ēģipte zinātu, ko viņš dara, viņš domāja, ka viņš to varēs izdarīt slepeni. Kad viņš saprata, ka cilvēki zina, ko viņš vēlas darīt, viņš nobijās. Viņa bailes līdzinās garīgi vārgā Jēkaba bailēm, kas bēga no Lābana nezināmajā. Tad Dievs iedrošināja viņu pēc 40 gadiem, ka viņam nav vairs jābaidās: “Ej atpakaļ uz Ēģipti, jo visi tie vīri ir miruši, kas meklēja tavu dzīvību”. Faraona galvassega bija modelēta pēc čūskas parauga un kad Mozus bēga no čūskas, kurā bija pārvērties viņa zizlis, un tad viņam ticībā bija jāsatver tā aiz astes, tam bija jābūt par mācību, lai viņš nebēgtu no faraona (2.Moz.4:3,4). Taču viņš bēga no faraona, visupirms izbaiļu dzīts. 

2.Moz.2:14

2.Moz.2:15 salīdz. ar 1.Moz.31:22; 35:7

2.Moz.4:19

4. Bet tad viņš atjaunoja savu ticību un atstāja Ēģipti, nebīdamies (aiziešanas brīdī) no faraona dusmām.

Ebr.11:27

5. Mozus bēg uz Midiānu, kur viņš palīdz kādām ganu meitām paglābties no kauslīgiem ganiem; viņš to nedara atlīdzības dēļ un sievietes neaicina to līdzi, kaut gan tās viņu noturēja par ēģiptieti, kas norāda uz to, ka viņš vēl slēpj savas attiecības ar Dievu. 

2.Moz.2:17

2.Moz.2:19

5a. Mozus “domāja, ka viņa brāļi sapratīs, ka Dievs ar viņa roku tos izglābj”; bet Dievs teica Mozum pie ērkšķu krūma: “Es izstiepšu Savu roku un sitīšu Ēģiptes zemi...”. Mozum vēl bija jāmācās, ko nozīmē Dieva izpausme cilvēkos.

Ap.d.7:25 salīdz. ar 2.Moz.3:20

6. Mozus “bija ar mieru” pie tā vīra palikt, kurš deva viņam savu meitu par sievu. Šis ebreju valodā lietotais izteiciens norāda uz cilvēka vājību, viņa vieglo pakļaušanos šim cilvēkam.

2.Moz.2:21

7. “Tas deva savu meitu Ciporu Mozum par sievu”. Viņa nebija derībā ar Dievu; viņa bija pagānu priestera meita; viņa neapgraizīja savus bērnus. Vai Mozum bija viņa jāprec? Tas, ka Mozus neuztraucās par dēla apgraizīšanu parāda, ka viņa attiecības ar Dievu nebija pietiekami nopietnas; ka Dievs meklēja nonāvēt Mozu šī iemesla dēļ parāda, cik nopietni tas bija Dieva acīs.

2.Moz.2:21; 3:1; 4:25

8. Tomēr, Mozus bērniem deva vārdus, kas liecināja par ticības paliekām un to, ka viņš atzīst sevi par svešinieku tai zemē, kur viņš dzīvo; viņš dzīvoja kā svešinieks Midiānā. Maz ir tādu cilvēku, kas būtu nodzīvojuši valstī 40 gadus un nejustos tai piederīgi. Bet viņa prāts kavējās pagātnē, cik Dievs bija labs pret viņa tēvu, kā Dievs bija viņu izglābis no faraona zobena. 

2.Moz.18:3,4; Ap.d.7:29

9. Mozus laulība nebija veiksmīga. Pēc 40 gadiem Ciporas vilšanās izlauzās uz āru: “Tu esi man asins līgavainis... Asins līgavainis caur apgraizīšanos”. “Caur apgraizīšanos” liek domāt, ka viņa nicināja Mozus ticību. Mozus šķīrās no viņas.

2.Moz.4:25,26; 18:2

10. Viņš “apņēma par sievu” (nevis apprecēja) kādu etiopieti, iespējams kādu verdzeni vai lētu sievieti. Mozus brālis un māsa kaunējās, ka brālis ielaidies ar tādu sievieti. Kas viņa arī nebūtu, Mozus pieturējās pie Ēdenes dārza nolikuma: viens vīrs, viena sieva.

4.Moz.12:1

11. Dievs parādījās Mozum ērkšķu krūmā, bet Mozum bija jānovelk kurpes kā cieņas apliecinājums, kaut gan kurpju novilkšanu uzskatīja par cieņas apliecinājumu un grēku atzīšanu (skat. 2.Sam.15:30). “Nenāc tuvāk!...jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme” izklausās tā it kā Mozus neizprastu Dieva svētumu. Šķiet pat, ka Mozus bija piemirsis Dieva Vārda nozīmi, kaut arī tas bija atklāts Ābrahāmam (2.Moz.3:13). Mozus bailes uzlūkot Dievu norāda uz netīru sirdsapziņu. Divas reizes izteiktais “Mozu, Mozu!” varētu būt sava veida pārmetums.  “Vērodams esmu vērojis” Izraēla ciešanas Ēģiptē varētu nozīmēt, ka Mozum licies, ka Dievs nejutis Savu bērnu ciešanas; viņš 40 gadus dzīvoja, juzdamies Dieva aizmirsts.

Mozus “brīnījās” par to, ko viņš redzēja un dzirdēja pie degošā krūma – šis vārds grieķu valodā bieži tika attiecināts uz cilvēkiem negatīvā nozīmē, uz tiem, kuriem trūka nepieciešamās ticības un izpratnes.

2.Moz.3:5

2.Moz.3:6 salīdz. ar 1.Moz.3:8; Jes.6:5

2.Moz.3:7

Ap.d.7:31 salīdz. ar Mt.15:31; Mk.6:51; Lk.8:25; 24:41; Ap.d.13:41

12. “Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved Manu tautu, Israēla bērnus, no Ēģiptes...Tad Mozus sacīja uz Dievu: ‘Kas es esmu, ka man jāiet?’...Un Dievs sacīja...Tad viņi klausīs tev...Bet Mozus atbildēja, sacīdams: ‘Viņi man neticēs un neklausīs mani (šķiet, viņš neticēja Dieva solījumam viņu iedvesmot)... es neesmu runātājs, tāds neesmu bijis vakar, tāds neesmu arī šodien...man ir grūta valoda un neveikla mēle (kaut arī tā nebija taisnība – agrāk Mozus bija labs runātājs Ēģiptē; faktiski viņš bija ļoti labi piemērots tam, lai darītu Dieva gribu)... Tad Tā Kunga dusmas iedegās pret Mozu”. Atcerieties, ka Dievs ir ļoti pacietīgs (2.Moz.34:6). Pirms 40 gadiem Mozus bija sapratis, iespējams tiešas Dieva atklāsmes veidā, ka Dievs atbrīvos Izraēlu caur viņu. Bet viņš bija zaudējis ticību šim apsolījumam un runāja pretim Dievam. Tas bija daudzu garīga panīkuma gadu rezultāts. “Ak, Kungs, sūti taču ko sūtīdams!” var tulkot kā vienaldzību; iespējams, Mozus ar to gribēja teikt: ‘Tā kā Tu dari, ko Tu gribi, Tavs vārds ir ES ESMU, kas ES ESMU, ja Tu mani sūti, es nevaru pretoties.’

2.Moz.3:10,11,18; 4:1, 10,13,14; Ap.d.7:22,25

12. Mozus atstāj Midiānu un sāk prasīt, lai faraons atlaistu Izraēlu iet.

12a. Viņš šķiet aizbildināmies Jetrum, ka ir noilgojies pēc ģimenes, kas vēl ir Ēģiptē. Un uzreiz pēc tam Kungs apstiprina viņa vēlmi atgriezties.

2.Moz.4:29 – 5:5

2.Moz.4:18,19

13. Mozus ātri zaudē pašpaļāvību, kad Izraēls viņu atraida: “Tad Mozus vērsās pie Tā Kunga un teica: ‘Ak, Kungs.. Kāpēc Tu mani esi sūtījis? Kopš es gāju pie faraona...Tu tomēr neglābi Savu tautu.”

2.Moz.5:22,23

14. Dievs atbild, lai viņš nosauc derības vārdu Izraēlam un atgādina, ka tā dēļ Dievs tos noteikti izglābs. Taču tie atkal Mozu neuzklausīja. “Un Mozus runāja Tā Kunga priekšā, sacīdams: ‘Redzi, Israēla bērni nav uzklausījuši mani, kā tad faraons lai uzklausītu mani...Es esmu ar neapgraizītām lūpām?” (iespējams, domādams, ka viņš nav pietiekami apgraizījis ādu savā dzīvē?). Taču Dievs bija solījis Mozum agrāk, ka Izraēls viņu uzklausīs (3:18). Dievs nopietni teica, lai viņš iet un runā ar faraonu, jo Dievs viņam tā licis darīt. Taču Mozus uzdrīkstējās teikt tos pašus vārdus Dievam otrreiz. Nodaļā, kura sīki apraksta Mozus negribīgumu, ir arī uzmundrinājuma vārdi mums: “Tie ir Ārons un Mozus...kas runāja ar faraonu... tie ir tie vīri...proti, Mozus un Ārons” (2.Moz.6:26,27). 

2.Moz.6:12,30

15. “Un Mozus un Ārons darīja, kā Tas Kungs bija viņiem pavēlējis, tā viņi darīja”. Tas pats ir divas reizes pateikts, lai uzsvērtu viņu paklausību.

2.Moz.7:6

16. Brīnumu pieraksts ir izveidots tā, lai parādītu, ka Dievs liek Mozum darīt noteiktas lietas, lai izsauktu un izbeigtu sērgas un viņš pakļaujas. 

2.Moz.7,8,9

17. “Ticībā viņš izpildīja Pashā svētku ieražu un slacīšanu ar asinīm, lai pirmdzimušo maitātājs tos (Izraēlu) neaiztiktu. Ticībā viņi (Izraēls) izgāja cauri Sarkanajai jūrai kā pa sausu zemi”. Taču tajā laikā Izraēls nebija stiprs ticībā, viņi izgāja cauri Sarkanajai jūrai, nesot līdzi Ēģiptes elkus, kopš pirmās dienas Dievs zināja, ka viņi ir nepakļāvīga tauta, tas izskan visu praviešu piedziedājumos. Šķiet, ka tieši pateicoties Mozus ticībai Izraēls tika paglābts ar Pashā jēra palīdzību, pateicoties Mozus ticībai viņi izgāja cauri Sarkanajai jūrai; viņa ticība bija tik liela, viņa vēlme pēc viņu glābšanas tik stipra, ka Dievs to piedēvēja visam Izraēlam. Tādējādi, “tas (Mozus pēc konteksta) viņus (Izraēlu) izveda” no Ēģiptes (Ap.d.7:36,37). Tas norāda uz nākamo Kristus glābšanu, kas attiecas uz mums, un parāda arī, cik ātri Mozus ticība atjaunojās. Taču īsu brīdi pirms jūras šķērsošanas Dievs pārmet Mozum: “Ko tu brēc uz Mani?” kaut gan Mozus mierīgi mudināja tautu ticēt (2.Moz.14:15 salīdz. ar 13). Taču ticībā viņš izveda viņus cauri Sarkanajai jūrai. Tādēļ tāpat kā viņa pirmās iziešanas no Ēģiptes laikā (viņš baidījās valdnieka dusmu, un tad vairs nebaidījās), viņa ticība saļodzījās, bet tad viss gāja uz labo pusi.

Ebr.11:28,29

18. Mozus uzvaras himna pēc Sarkanās jūras izglābšanās ir skaists garīguma pierādījums.

2.Moz.15

19. Izraēla kurnēšana par ēdiena trūkumu neliek Mozum zaudēt pašpaļāvību: “Tas Kungs ir dzirdējis jūsu kurnēšanu, ka jūs esat kurnējuši pret Viņu. Jo kas gan mēs esam? Ne pret mums jūs esat kurnējuši, bet pret to Kungu”. Šeit jau parādās īstas pazemības pazīmes Mozū, pateicoties tam, ka viņš sāk apzināties Dieva izpausmi viņā. 

2.Moz.16:8

20. Mozus uzvara pār Amaleku pateicoties viņa ticībai, kurā viņš simbolizēja mūsu Kunga krustā sišanu.

2.Moz.17:8-16

21. Mozus atjauno attiecības ar savu bijušo sievu Ciporu, no kuras viņš bija šķīries, un ir pietiekami pazemīgs, lai pieņemtu savas bijušās sievas tēva padomu. Tas viss norāda uz pieaugošu pazemību. 

2.Moz.18:2-27

22. Mozus tiek saukts uz Sinaju un runā ar Dievu. Kamēr viņš ir tur, Izraēls aizgriežas no Dieva un Dievs grib Mozu darīt par lielu tautu un izdeldēt Izraēlu. Bet Mozus atrunā Dievu no tā, atkal parādot savu pazemību un atzinīgi vērtējot Dieva izpausmi Izraēlā, kā arī dedzīgo vēlmi, lai Dievs glābtu Izraēlu. “Tad Viņš bija nodomājis viņus iznīcināt, ja nebūtu Mozus, Viņa izraudzītais, par viņiem iestājies Viņa priekšā, lai novērstu Viņa dusmas”. Tas notika tikai dažus mēnešus pēc tam, kad viņš bija parādījis savu vārgo ticību un nevēlēšanos izvest Izraēlu no Ēģiptes. Viņš saka: “Es kāpšu augšup pie Tā Kunga...izlūgties jums piedošanu” (2.Moz.32:30). Taču viņš zināja, ka izpirkums nebija iespējams bez asins izliešanas. Bet viņš iet vēl tālāk: “izdzēs mani no Savas grāmatas (viņš to patiesi vēlējās), ko Tu esi rakstījis” (2.Moz.32:32) – proti, dzīvības grāmatā (Ecēh.13:9; Dan.12:2; Lk.10:20; Atkl.20:12). Mozus ir gatavs atdot savu fizisko dzīvību, kā arī mūžīgo dzīvošanu, lai Izraēls varētu ieiet zemē. Viņš patiesi bija sasniedzis nesalīdzināma augstuma pašaizliedzības pakāpi. [I2] 

2.Moz.32:10-14, 30-32

Ps.106:23

23. Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu.

2.Moz.33:11

24. Mozum ir garīgā vēlme redzēt Kunga godību. Viņam ir dota vislielākā Dieva izpausme, kādu jelkāds cilvēks ir redzējis, izņemot Kungu Jēzu. Neskatoties uz to, Mozus vēl aizvien pazemīgi vaicā, vai viņš ir izpelnījies labvēlību (viņa grēku nepieskaitīšanu) Tā Kunga acīs.

2.Moz.33:13-23; 34:9

25. Otrās Mozus grāmatas 39.un 40.nodaļās abās tiek atkārtoti uzsvērts, ka visa Saiešanas telts tika celta un iekārtota tieši tā, kā Tas Kungs to Mozum bija pavēlējis. Tieši šajā ziņā Mozus bija uzticīgs visā Viņa namā, kā to divas reizes uzsver Vēstules ebrejiem rakstītājs. 

2.Moz.9:1,5,7,21, 26,29,31,32,42; 40:16,19,21,23,25,

27,29,32; Ebr.3:2,5

26.Ceturtās Mozus grāmatas 10.un 11.nodaļas šķiet attēlojam Mozu vājuma brīžos. Viņš lūdz savas sievas radinieku neatstāt viņus, jo viņš zinot, kur viņiem tuksnesī jāapmetas: “tu esi mūsu acs”. Taču eņģeļi ir Dieva acs, viņi meklēja Izraēlam apmešanās vietas tuksnesī; Raksti to mums uzreiz pēc tam atgādina (4.Moz.10:33). Jetrus citviet ieteica Mozum, ka viņam vajadzīga palīdzība, lai vadītu tautu, jo citādi “tu gurtin pagursi” (2.Moz.18:18); viņa mūža galā Raksti atsedz šī pieņēmuma nepatiesumu, atzīmējot, ka viņa dzīves spēks nebija zudis (5.Moz.34:7). Tātad, Jetrus padoms ne vienmēr bijis garīgs.

Mozus ir sarūgtināts, ka Izraēls kurn par apnikušo mannu. Viņš apšauba Kunga iepriekšējos solījumus viņam: “Kāpēc Tu Savam kalpam esi sagādājis tādu grūtumu? Un kādēļ es neesmu atradis Tavās acīs žēlastību (Dievs teica, ka viņš ir atradis labvēlību Viņa acīs 2.Moz.33:17)...Vai tad es esmu savās miesās iznesis visu šo tautu? Vai arī es būtu tos dzemdējis, ka Tu man saki: nes tos pie savas krūts, kā zīdītāja nes savu zīdāmo bērnu, uz zemi, ko ar zvērestu Es esmu apsolījis jūsu tēviem...Kur lai es ņemu gaļu, ko šai tautai celt priekšā...ja Tu ar mani tā gribi darīt, tad labāk nokauj mani, ja es tikai esmu atradis žēlastību Tavās acīs (kā Dievs agrāk jau bija viņam teicis, ka ir).” Dievs bija Izraēla tēvs un radītājs, kas vedīs tos uz apsolīto zemi (2.Moz.19:4; 33:15; 5.Moz.32:11,12; Hoz.11:1); izskatās, ka Mozus teiktu: Tie ir Tavi bērni, tev par tiem jārūpējas, neuzkrauj tos uz maniem pleciem. Bet salīdziniet to ar viņa iepriekš parādīto mīlestību pret tiem, vēlēšanos uzupurēties viņu labā. Tad Dievs saka, ka Viņš dos gaļu Izraēlam. Mozus gandrīz vai izsmej Dievu: “Vai tad kāds sīklopus un liellopus varēs viņu vajadzībām nokaut, ka viņiem pietiktu?” Un Eņģelis dusmīgi atteic: “Vai tad Tā Kunga roka ir kļuvusi īsāka? Tagad tu redzēsi, vai piepildīsies Mani vārdi, vai ne!” Ja viņam būtu bijusi ticība, Mozus noteikti saprastu, ka, ja Dievs varēja gādāt mannu, viņš var gādāt arī gaļu. Acīmredzot, Mozum mēdza uznākt depresijas brīži, kā arī augsta garīguma uzplaiksnījumi.

4.Moz.10:29-32; 11:11-15, 21-23

27. Mirjama un Ārons cenšas pazemot Mozu etiopietes dēļ, kuru viņš agrāk bija apņēmis. Viņa reakcija bija pati pazemība; Rakstos teikts: “šis vīrs, Mozus, bija ļoti lēnprātīgs (daži uzskata, ka ebreju vārds nozīmē ‘padarīts ļoti lēnprātīgs’, uzsverot procesu), lēnprātīgāks nekā visi citi cilvēki virs zemes”. Kāds kompliments! Lēnprātīgāks par visiem citiem tolaik dzīvojušiem; un lēnprātība ir liela vērtība Dieva acīs, kā teikts Salamana pamācībās un 1.Pēt.3:4. Iespējams, ka šis komentārs seko iepriekšējās nodaļās aprakstītā Mozus vājuma aprakstam, kas varētu būt sekmējis viņa lēnprātības attīstību. Viņš patiesi brēc uz To Kungu, lūgdamies, lai Viņš dziedinātu Mirjamu no tā soda, kas viņai bija uzlikts par Mozus kritizēšanu.

4.Moz.12:1,13

  28. Izraēls grib atgriezties Ēģiptē. Dievs atkal grib izdeldēt tos un darīt Mozus ģimeni par Savu tautu. Bet Mozus veiksmīgi lūdz To Kungu piedot Izraēlam par to, nevis pieņem Dieva piedāvāto godu personīgi viņam.

4.Moz.14:11-20

29. Dievs atklāti demonstrē savu atbalstu Mozum visa Izraēla priekšā.

4.Moz.16

30. Dievs atkal grib izdeldēt Izraēlu un darīt Mozus ģimeni par jaunu tautu. Atkal, trešo reizi Mozus, labi pazīdams Dievu ticībā un pazemībā patiesā mīlestībā pret Izraēlu lūdz Dievu – veiksmīgi – atteikties no tā. Tas, ka Dievs izvēlējās trīs reizes tā darīt, parāda Viņa lielo mīlestību pret Mozu.

4.Moz.17:11-15

31. Dievs atkal atklāti paziņo visa Izraēla priekšā, ka Viņš pieņem Mozu incidentā ar zižļiem.

4.Moz.17:16-28

32. Mozus ticība uz brīdi zūd Izraēla provocēšanas rezultātā un neapdomīgi vārdi pasprūk no viņa lūpām, kas ir par iemeslu tam, ka Dievs liedz viņam ieiet apsolītajā zemē. Ātra iekaišana dusmās bija Mozum raksturīga; kā viņš sadusmojās, atgriezies no kalna ar plāksnēm rokās; kā viņš dusmās aizgāja no faraona; kā viņš no sākuma baidījās faraona dusmu uzliesmojuma un tad pārstāja bīties; kā Mozus “apskaitās”, kad Izraēls piedēvēja viņam vēlēšanos būt par valdnieku pār Tā Kunga draudzi (2.Moz.32:19; 11:8; 4.Moz.16:15). Viņa temperaments ir par iemeslu viņa ticības svārstībām. Vai Kungam Jēzum piemita tāda liksta?

4.Moz.20:12; Ps.106:32,33

33. Ļaudis atkal kurn, un Dievs soda tos ar dzēlīgām čūskām; Mozus lūgšana par tiem tiek uzklausīta. Šīm aizlūgšanām par citu pestīšanu bija jānāk no ticības dzīlēm, lai Dievs tās uzklausītu. 

4.Moz.21:7

34. Mozus nenodevās sarūgtinājumam par savu atraidīšanu, nedz arī zaudēja interesi par Izraēla nākotni tādēļ, ka viņš nenonāks ar viņiem zemē. Viņš lūdza Dievu gādāt viņam aizvietotāju pār Tā Kunga draudzi.

4.Moz.27:16,17

35. Mozus mīlestība uz Izraēlu, kā tā parādās viņa uzrunā tautai Piektajā Mozus grāmatā, cik labi viņš to pazina, cik labi apzinājās viņu vājības; viņa pastāvīgā vēlēšanās, lai tie būtu garā stipri un ieietu apsolītajā zemē; Dieva cieņas apliecinājums pret viņu viņa mūža beigās, kas izpaudās viņa apbedīšanā un sekojošiem komentāriem par viņu. 

Piektā Mozus grāmata