Pāvila atsauces uz evaņģēlijiem: statistiskā analīze

Augstāk dotie pētījumi veikti pilnīgi patstāvīgi. Tikai vēlāk es uzgāju līdzīgu Arnolda Reša (Resch) pētījumu, kurš uzrāda kopumā 1158 Pāvila atsauces uz evaņģēlijiem. Viņš uzrāda 64 atsauces Pāvila runās, kas atspoguļotas Apustuļu darbos, salīdzinot ar manis uzrādītajām 37. Skaidrs, ka Pāvils atsaucās uz evaņģēlijiem daudz biežāk nekā es to esmu uzrādījis; viņa prāts bija daudz piesātinātāks ar Kunga dzīves un darba pierakstiem nekā es to esmu parādījis. Tie, kas patiesi vēlas turpināt šos pētījumus, var meklēt Reša rakstu 'Der Paulinismus und die Logia Jesu', žurnālā Texte und Untersuchungen, No. 27 (Leipzig, 1904). Šī tēma apspriesta arī D.L. Dungana darbā The Sayings of Jesus in the Churches of Paul (Oxford: O.U.P., 1971). Jāatceras, ka šis saraksts pamatojas tikai uz vārdisko sakritību. Daudz dziļāks pētījums varētu būt par to, kā Pāvila darbi, ne tikai vārdi atspoguļoja viņa piesātinātību ar evaņģēlijiem. Tas, kā viņš nokrata pīšļus no kājām, aizejot no Antiohas, ir neapšaubāma atsauce uz Mateja 10:14; un kā viņš bēga no pilsētas uz pilsētu, sludinādams evaņģēliju, neskatoties uz vajāšanām, atspoguļo paklausību Jēzus teiktajam Mt.10:23

Iedvesma: cilvēciskais faktors

Varētu teikt, ka šīs saiknes izskaidrojamas ar to, ka Pāvils tāpat kā Evaņģēlisti rakstīja Gara iedvesmā, līdz ar to šīs saiknes ir pašsaprotamas.

Taču, es gribētu bilst, ka Pāvils arī pats apzināti radīja šīs saiknes, tā pauzdams savas dziļās Evaņģēliju zināšanas. Viņa prāts bija pārņemts ar rakstāmā saturu. Lūkas evaņģēlijs ir rakstīts ar ārsta roku; viņš lieto medicīnas terminoloģiju. Un tāpat arī Pāvils atspoguļo savu piesātinātību ar evaņģēlijiem, neskatoties uz to, ka viņa rakstītais bija Gara iedvests. Tas, ka starp Bībeles grāmatām ir idejiska līdzība, bez šaubām, norāda uz to, ka tās ir rakstītas tai pašā Garā. Taču to pašu izteicienu un vārdu lietošana Pāvila vēstulēs un evaņģēlijos liek domāt, ka tas nav tikai Gara iespaids, bet arī Pāvila fenomenālās evaņģēliju zināšanas rezultāts. Brālis Roberts Robertss to rezumēja sekojoši: “Divas mentalitātes [proti, Dieva un Bībeles rakstītāja] var sadarboties tā, ka izskatās it kā darbotos viens...Dieva Gars var tā vadīt cilvēku izteikumus, ka, neskatoties uz to, ka teiktais ir Gara iedvests, tas tajā pat laikā ir brīvs tā cilvēka izteiksmes veids, kura darbs tiek izmantots, ar attiecīgajam cilvēkam raksturīgajām runas īpatnībām...Gara iedvestās domas literārā apstrāde būs atkarīga no šim nolūkam izvēlētā cilvēka frenoloģiskā aparāta...par to, kādā veidā Gars iedarbojas uz rakstītāju mentalitāti iedvestās rakstīšanas laikā, mums nav jādomā; vissvarīgākais ir pats iedvesmas fakts” (R.Robertss, Is the Bible the Work of Inspiration?, pp.9,10, Dawn Book Supply edition). Citiem vārdiem sakot, Bībeles rakstītāji nebija vienmēr tikai faksa mašīnas (kaut arī dažreiz bija arī tā); tas, ko viņi rakstīja, bija viņu rakstītais, viņu domāšanas un Bībeles un cilvēka sapratnes atspoguļojums, bet Dieva Gara iedvesmojošā primārā vadībā, kā rezultātā radās Dieva, ne cilvēku vārdi. Tā, F.F. Bruce (The Books and The Parchments, London: Pickering & Inglis, 1971 Ed., p.71) uzskata, ka Jaunās Derības raksti atspoguļo Septuagintu; viņi lieto ebreju idiomātiskos izteicienus grieķu valodas tekstā. Šis fakts jau pats par sevi pierāda, ka viņi nebija vienkāršas faksa mašīnas ziņojuma nodošanai. Jeremijas Jaunās Derības vīzija parādījās viņam sapnī (Jer.31:31), un tā ir caurausta ar atsaucēm uz Jēkabu. Vai tas bija tāpēc, ka domas par Jēkabu bija tik stipri pārņēmušas Jeremijas prātu, ka viņa zemapziņa iespaidoja viņa sapņus un to, ko viņš vēlāk pierakstīja? Taču, un tas ir simtkārtīgi jāuzsver atkal un atkal, gala rezultāts nebija tikai un vienīgi sapņa pieraksts; tas bija pats Dieva vārds.

Vairums Bībeli studējošo ir pārliecināti, ka Pāvils ir vēstules ebrejiem rakstītājs, pamatojoties uz stila, argumentācijas un valodas līdzībām starp šo un citām Pāvila vēstulēm. Mēs pieņemam, ka neskatoties uz to, ka Pāvils rakstīja Gara iedvesmā, viņa personīgais valodas stils bija skaidri redzams. Tā paša iemesla dēļ man ir pilnīgi skaidrs, ka vēstules rakstot, Pāvils apzināti atsaucās uz evaņģēlijiem. Kad viņš ķērās pie vēstuļu rakstīšanas vai diktēšanas, viņš nespēlēja Garam tikai faksa mašīnas lomu. Gars nespieda viņu rakstīt kaut ko, kurā viņš nebūtu personīgi ieinteresēts. Viņš piesēdās un rakstīja vēstules brāļiem no sirds, un viņa perfektās pirmo trīs publicēto evaņģēliju zināšanas plūstoši atspoguļojās viņa rakstītajā tekstā. Bet ne tikai tas bija raksturīgs viņa rakstītajam. Gars strādāja visu laiku, dodams tam iedvesmu, iedarbodamies uz viņa personīgo vārda mīlestību un rūpēm par baznīcas sadraudzību. Kad mēs to visu pienācīgi novērtēsim, tad mēs redzēsim, ka Pāvils, droši vien, izprata daudz dziļāk to, ko viņš rakstīja, nekā mēs to varam iedomāties. Viņš pats bija izmērījis savas vēstules efeziešiem dziļumu; un viņa izvērstais komentārs par dažu Jesajas pantu grieķu varianta (Septuaginta) pierakstu tādējādi ir viņa personīgo Jesajas pantu studiju rezultāts; kaut arī ne tikai personīgo; efeziešos mums ir dots Gara vārds Pāvila personīgajā atstāstījumā.

Jāņa evaņģēlija noslēpums

Šo pieņēmumu apstiprinājums rodams arī tajā, ka Pāvils šķiet neatsaucamies, apzināti vai neapzināti, uz Jāņa evaņģēliju. Es to izskaidroju ar to, ka pirmie trīs evaņģēliji radās daudz agrāk un bija iespiedušies Pāvila atmiņā. Jāņa evaņģēlijs parādījās vēlāk, iespējams ap 60.gadu. Tādēļ Pāvila rakstītajā nav atrodamas apzinātas vārdiskas atsauksmes uz to. Zīmīgi, ka Pēteris atsaucas uz Jāņa evaņģēliju, jo viņš rakstīja vēlāk. Bez šaubām, ka saikne starp Pāvila vēstulēm (it īpaši romiešiem un efeziešiem) un Jāņa evaņģēliju pastāv; taču šī saikne pamatojas domu līdzībās; tās izskaidrojamas ar to, ka Gars bija kā vēstuļu, tā arī Jāņa evaņģēlija rakstītājs (6). Taču Jāņa vēstulēs, kā jau bija sagaidāms, ir ļoti daudz vārdisku atsauksmju uz Jāņa evaņģēliju. Kunga dzīves stāsts, kā tas atstāstīts Jāņa evaņģēlijā, caurstrāvoja Jāņa prātu arī tad, kad viņš rakstīja savas vēstules, tāpēc arī to valoda ir Jāņa evaņģēlija valoda. Evaņģēlijs atspoguļoja viņa sirds domas, un tās izpaudās arī vēstulēs.

Jebkurš nopietns Jāņa evaņģēlija pētnieks saskarsies ar problēmu, kā noteikt, kur ir Jāņa komentāri un kur ir Paša Jēzus teiktie vārdi (piemēram, 3:13-17). Šī problēma rodas tāpēc, ka Jāņa rakstu valodas stils ir tik līdzīgs, praktiski identisks ar Kristus valodas stilu. Tas norāda uz to, ka Jāņa prāts bija tik ļoti Kunga vārdu un valodas stila pārņemts, ka viņa paša runa un rakstītais vārds neviļus kopēja viņa Skolotāja izteiksmes veidu. Un šajā ziņā viņš kalpo mums par piemēru. Ne tikai viņa evaņģēlija komentāri precīzi saskan ar Kunga izteiksmes veidu, bet arī viņa vēstuļu stils un valodas lietojums atspoguļo Kunga valodas stilu (piemēram, salīdz. Jņ.15:11; 16:24; 17:13 ar 1.Jņ.1:4; 2.Jņ.12). Iespējams, tieši dēļ viņa tik pamatīgās iedziļināšanās Kunga domu gājienā, viņš arī tika izvēlēts, lai uzrakstītu visgarīgāko Kunga dzīves atstāstu. Savā veidā arī Pēteris uzņēma sevī Kunga vārdus tā, ka tie iespaidoja viņa runas un rakstīšanas stilu (viņa vēstules ir apzinātu un neapzinātu atsauču uz Kunga vārdiem pārpilnas). Ievērojis dažus Kunga iemīļotos vārdus, viņš tos padarījis par saviem. Tā, Kungs bieži lietoja “tiešām” (Lk.9:27; 12:44; 21:3; Jņ.1:47; 6:55; 8:31; 17:8), ko Pēteris atkārto Ap.d.12:11.

Zīmīgi, ka arī Jēkaba vēstule ir pilna ar vārdiskām atsaucēm uz trim pirmajiem evaņģēlijiem (bet ne uz Jāņa evaņģēliju); un it īpaši uz Mateja 5-7 (7). Arī Jēkabā šķiet kūsājam perfektā evaņģēliju pārzināšana, kad viņš raksta. Arī Pētera vēstulēs ir daudz vārdisku līdzību ar evaņģēlijiem, ar Marka evaņģēliju it īpaši. Tam varētu būt divi iemesli: 

1.     Ir iemesls domāt, ka Marka evaņģēlijs faktiski ir Pētera evaņģēlijs (8). Tā kā gandrīz nav šaubu par to, ka Pēteris nebija izglītots, iespējams, ka Marks pierakstījis viņa teikto (salīdz. 1.Pēt.5:13).

2.     Saskaņā ar tradīciju, agrīnajiem kristiešiem bija jāmācās Marka evaņģēlijs no galvas. Lūkas evaņģēlijā teikts, ka viņa evaņģēlija pierakstam bija jāapstiprina patiesība “kas tev darīta zināma” (Lk.1:4) vai iemācīta, kas, iespējams, norāda uz Marka evaņģēlija mācīšanos no galvas, un Lūkas evaņģēlijam, savukārt, bija jādod sīkāks izklāsts. Ja neizglītotais Pēteris bija iemācījies Marka evaņģēliju no galvas, kā tas bija paredzēts, tad nav brīnums, ka viņa diktētajās vēstulēs ir daudz vārdisku atsauču uz to.

Praktiskie secinājumi

Viens ir skaidrs. Šie agrīnie brāļi zināja evaņģēlijus no galvas; un tie pastāvīgi nodarbināja viņu domas un tādējādi neviļus izpaudās visā, ko viņi domāja un rakstīja. F.F. Brūsam (Bruce) ir taisnība, kad viņš atzīmē, ka Pāvila domu gājiens un argumentācija pamatojās Jēzus personības novērtējumā: “Pāvila galvenais arguments ētiskajās pamācībās ir Jēzus personības piemērs. Un Jēzus raksturs, kā Pāvils to saprata, saskan ar evaņģēlijos aprakstīto Jēzus raksturu. Kad Pāvils runā par “Kristus lēnprātību un laipnību” (2.Kor.10:1), mēs atceramies Mateja Jēzus teikto: “Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs” (Mt.11:29). Sevi noliedzošais Jēzus no evaņģēlijiem ir tas, par kuru Pāvils saka, ka “Kristus nav dzīvojis par patikšanu Sev pašam” (Rom.15:3)...kad Pāvils aicina savus filipiešu draugus turēt tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas “pieņemdams kalpa veidu” sevi iztukšoja (Fil.2:5-7), mēs varam iedomāties Viņu, kas teica saviem mācekļiem Pēdējā Vakarēdienā: “Es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo” (Lk.22:27) (F.F.Bruce, Paul: Apostle of the Free Spirit 1995 Ed., p.96). Pāvila koncentrēšanās uz Jēzus personību nozīmē, ka viņš neliekuļoja, aicinādams ticīgos: “lai jūsu bruņas ir Kungs Jēzus Kristus...apģērbiet jauno cilvēku” (Rom.13:14; Kol.3:10).

Caurmērā ik sestajā pantā Pāvils atsaucas uz evaņģēlijiem (9). Tas kaut ko izsaka! Viņa prātam bija jābūt evaņģēlija pierakstu piesātinātam. Un atcerieties, ka mana analīze nebūt nav pilnīga; patiesībā drīzāk varētu teikt, ka katrs ceturtais pants balstās uz evaņģēliju. Jāatceras arī tas, ka Pāvils, droši vien, zināja Jēzus vārdus, kuri mums nav zināmi, un atsaucās uz tiem. Viņa atmiņā bija iespiedušies Kristus personīgi viņam dotā uzdevuma vārdi, un tie bija viņa prātā, kad viņš stāvēja Agripas priekšā (Ap.d.26:18). Arī Ap.d.20:35 viņš sakās citējam “Kunga Jēzus vārdus”, kaut arī evaņģēliju pierakstos tie nav atrodami (10). Taču mūsu patiesais raksturs drīzāk izpaužas mūsu runātajā vārdā, nevis rakstītajā. Kad mēs runājam bez iepriekšējas sagatavošanās, mums nav laika apzināti ietērpt mūsu teikto Bībeles terminos un izteicienos. Ja runājot mēs lietojam tādas atsauces, tas nozīmē, ka vārds patiesi nāk no sirds. Zīmīgi ir tas, ka Pāvila teiktais (kā tas atspoguļojas Apustuļu darbos, skat tabulu) daudz biežāk atsaucas uz evaņģēlijiem nekā rakstītais ( ik ceturtajā pantā, kamēr rakstītajā – ik sestajā pantā). Otrā augstāk dotā tabula dod šos ciparus hronoloģiskajā secībā. Kopējā tendence ļauj secināt, ka savos rakstītajos darbos Pāvils aizvien biežāk atsaucās uz evaņģēlijiem savas dzīves pēdējos desmit gados. Un uz nāves gultas (kad viņš rakstīja otro vēstuli Timotejam) šo atsauču skaits sasniedz kulmināciju. Augstāk dotā tabula rāda, ka 2.Timotejam viņš atsaucas uz evaņģēlijiem ik 3,9 pantos, un gandrīz droši varētu teikt, ka vēl biežāk, jo mana analīze ne tālu nav pilnīga. Agrīnie kristadelfieši arī bija Dieva vārda piesātināti. Viņi varēja citēt un citēt bez gala. Un dzīves pēdējos gados viņu spēja citēt šos vārdus pašiem sev bija viņu balsts un spēka avots. Taču tagad, runājot par visu kopienu, šādi brāļi un māsas ir retums. Vārds vienkārši nav mūsu sirdīs, kā tam būtu jābūt.

Ko tad es lieku priekšā? Ka mums jāiet un jāmācās evaņģēliji? Nu, jā, kaut arī ne jau tāpēc, lai mēs tos varētu citēt attiecīgajā brīdī. Pārzini tos, izdzīvo tos, izjūti tos, noskaņojies uz to vilni. Es esmu ievērojis, ka tie, kas varēja patiesi citēt un citēt, parasti nemaz nebija intelektuāļi. Neizglītotais Pēteris spēja nešaubīgi citēt Marka evaņģēliju no jebkuras vietas. Un Jānis arī bija zvejnieks, kurš nebija audzināts pantu skaitīšanas garā. Bet šie brāļi to varēja un tas viņiem nesagādāja nekādas grūtības, jo visas viņu domas bija vērstas uz Kristu. Nevis uz Bībeli, bet uz Kristu. Nav šaubu, ka Jaunās Derības centrā ir Kungs Jēzus; Viņš ir tas, kura vārdam un piemēram ir jābūt mūsu apziņas centrā. Skumji, ka mūsu kristadelfiešu apziņā ir iesakņojusies doma, ka mēs nemaz neesam tik slikti, ja katru dienu 15 minūtēs mēs pārlaižam acis mūsu ikdienas Bībeles ‘lasījumiem’ pēc kalendārā plāna; mēs arī tiekam mācīti, ka Bībeles pamatu pamats ir pārdomas par Dāniēla un Atklāsmes pravietojumu piepildīšanos. Kunga līdzības, nevainīgās Dieva avs tēls, kas apgrozās ikdienas sīkumainajās sevis pārņemtajās pirmā gadsimta Izraēlas pilsētiņās...tas viss ir svētdienas skolas bērniem (un visjaunākajiem pie tam). Un tas viss nozīmēja, ka mēs (kā kopiena) nekad neesam pievērsuši Evaņģēlijiem un Kungam Jēzum to nopietno uzmanību un vietu, kādu tie ir pelnījuši. Ja pirmā gadsimta ticīgajiem bija jāmācās Marka evaņģēlijs no galvas, un to vecaji (piemēram, Jēkabs, Pēteris, Jānis un Pāvils) kalpoja tiem par piemēru šajā ziņā (neskatoties uz to izglītības līmeni) – kā tad ar mums šodien? “Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos” (Kol.3:16) varētu atsaukties uz tradīciju mācīties Marka evaņģēliju no galvas. Kā tas var bagātīgi mājot mūsos, ja mēs ikdienā nepārdomājam to, ko Gars iedvesis rakstītājiem?

Varētu likties, ka evaņģēliji bija tik dziļi iespiedušies pirmā gadsimta ticīgo prātos tāpēc, ka evaņģēlija vēsti tiem sludināja, no galvas atstāstot kādu no evaņģēlijiem, Kunga Jēzus dzīves, nāves un augšāmcelšanās pierakstu. Tādēļ ‘evaņģēlijs’ kā vēsts un ‘evaņģēlijs’ kā viens no četriem Kunga Jēzus dzīves stāsta pierakstiem ir viens un tas pats vārds, kaut arī daudzi tam nepievērš uzmanību. Mateja evaņģēlijs ir labā vēsts par Kristu, kuru Matejs sludināja un vēlāk pierakstīja. Jānis, vienīgais no visiem evaņģēliju rakstītājiem, dara zināmu atklātībai, ka viņa evaņģēlija sludināšana pamatojas uz to lietu atstāstu, kuras viņš pats ir redzējis un dzirdējis Kunga dzīvē (1:14; 19:35; 21:24). Viņa evaņģēlijs ir pārpilns ar tā saucamajām ‘patiesā aculiecinieka neviltotajām piezīmēm’ (piemēram, viņa piezīme, ka “svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu māju”).

Zīmīgi, ka Mateja un Lūkas evaņģēliji sākas ar atsauci uz apsolījumiem Ābrahāmam un Dāvidam; ko daudzi no mums būtu izvēlējušies ievadam. Matejs un Marks noslēdz evaņģēliju ar aicinājumu kristīties, mēs darītu tāpat. F.F. Brūss komentē: “Četri evaņģēliji, vai drīzāk, viena un tā paša evaņģēlija četri pieraksti...nav, kā dažiem reizēm liekas, Kristus biogrāfijas...drīzāk tie ir apustuļu Prieka vēsts sludināšanas pieraksti” (The Books and the Parchments, p.107). Arī Apustuļu darbi šķiet rakstīti kā sludināšanas dokumenti, kuros pierakstīti galveno ticības nesēju sprediķi kā ebrejiem, tā arī neebrejiem. Agrīnie sludinātāji mēdza staigāt apkārt, nesdami Prieka vēsti par Jēzu Kristu, un līdz ar to atkal un atkal atstāstīdami Viņa mācību un dzīves stāstu. Jāņa 20:31 teikts, ka viņš rakstījis evaņģēliju, “lai jūs ticētu”; jo viņa rakstītais bija domāts, pirmām kārtām, nevis ticīgajiem, bet gan neticīgajiem. Marka pierakstā Kungs pavēl sludināt evaņģēliju visai pasaulei (Mark 16:15); un viņš paredz, ka tam jābūt saistītam ar viņa atstāstu par grēcīgas sievietes dāsnumu visur, “kur vien evaņģēliju sludinās pa visu pasauli” (Mk.14:9). Tādēļ ‘Evaņģēlijs’ nebija tikai pamatmācības; tas bija arī visas Kristus dzīves un darba izklāsts. Tādēļ arī katrs no evaņģēlijiem ir saistīts ar tā rakstītāja personību. Matejs, piemēram, izmaina Kunga citēto no Jes.9:1 “tauta, kas staigā tumsībā...” uz “ļaudis, kas sēdēja tumsībā, redz lielu gaišumu” (Mt.4:16), jo viņš sēdēja, muitas naudu iekasēdams, kad Kungs viņu aicināja (Mt.9:9). Tādējādi, Evaņģēliju sauc par “Kristus vārdu” (Kol.3:16; Rom.10:7), “Kristus evaņģēliju” (Rom.1:16; 15:19,29; 16:25; 1.Kor.9:12,18; 2.Kor.2:12; 9:13; 10:14; Gal.1:7; Fil.1:27; 1.Tes.3:2; 2.Tes.1:8); “Tā Kunga (Jēzus) vārdu” (Ap.d.8:25; 13:48,49; 15:35,36; 16:32; 19:10; 1.Tes.1:8; 2.Tes.3:1; 1.Pēt.1:25). Vārdkopa “Dieva vārds (logos)” lietota vairākas reizes, nepārprotami norādot uz Kunga Jēzus personību (Ebr.4:12,13; 1.Pēt.1:23), kas tagad Savā augstajā godībā ir Dieva Vārds (Atkl.19:13; 20:4). Tādēļ ir pilnīgi iespējams, ka bagātīgās JD atsauces uz “Dieva vārda” sludināšanu (vārdkopa, kas JD lietota galvenokārt attiecībā uz Evaņģēliju, nevis uz visu Bībeli) patiesībā attiecināmas uz Kunga Jēzus, “Dieva Vārda (logos)” Evaņģēlija sludināšanu. “Dieva vārds (logos)” sasaucas ar “vēsti (logos) par krustu” (1.Kor.1:18), “Tā Kunga (Jēzus) vārdu” (1.Tes.1:8), “Kristus mācību” (Ebr.6:1).

Tas viss uzsver to, ka labā vēsts par Kristu, kas atrodama evaņģēliju pierakstos (Mt.1:1), faktiski arī bija sludinātais pamata Evaņģēlijs. Kad Pāvils runā par savu evaņģēliju, ar to viņš noteikti domā viņa doto Kunga Jēzus dzīves izklāstu, tāpat kā Matejam bija savs evaņģēlijs / Kunga dzīves stāsts. Kad Pāvils sludināja galatiešiem, viņš attēloja to acu priekšā krustā sisto Jēzu Kristu: viņa evaņģēlija sludināšana vienmēr iekļāva Jēzus Kristus krustā sišanas spilgtu attēlojumu kā vēsturisku faktu (Gal.3:1). Tā, tiesas dienā mēs apbrīnosim Kristu, jo mēs ticējām evaņģēlijiem par Viņu (2.Tes.1:10). Jānis, šķiet sakām, ka viņš izvēlējies pierakstam zīmes, “lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa vārdā” (Jņ.20:31). Tātad, viņš rakstīja evaņģēliju, lai to varētu izmantot kā sludināšanas liecību. Lūka rakstīja evaņģēliju, lai sludinātu Teofilam, kam jau bija darīta zināma patiesības mācība, evaņģēlijs (iespējams, Marka) ‘iekalts no galvas’, bet kurš vēlējās pēc iespējas sīkāku notikumu un mācības izklāstu (Lk.1:2,3). Vēlāk Lūka apraksta savu evaņģēliju kā savu ‘vārdu’ (logos) par to, ko Kristus darījis un mācījis (Ap.d.1:1). Šķiet, ka Kungs to paredzēja, kad Viņš teica: “kur vien visā pasaulē sludinās šo evaņģēliju, tur arī sacīs viņai par piemiņu, ko tā ir darījusi” (Mt.26:13). Šeit ir nepārprotama saistība ar Kristus pravietojumu par to, ka ‘evaņģēliju’ sludinās visā pasaulē (Mt.24:14; Mk.16:15). Viņš paredzēja, ka ‘Evaņģēliju’ sludinās kā Viņa dzīves un tās notikumu izklāstu, piemēram arī to, kā sieviete izlēja svaidāmo eļļu Viņam uz galvas. Zīmīgi, ka šo faktu atzīmē visi četri evaņģēliji (11).

Evaņģēliju var iemācīties. Es pazinu divus angļu kristadelfiešus, kas varēja noskaitīt no galvas visus četrus. Jāatzīst, ka viens no tiem bija intelektuālis ar izcilām spējām. Taču otrs bija skolas sargs, kurš ar savu neticīgo sievu dzīvoja un lasīja evaņģēlijus municipalitātes mājā paskarbā Londonas dienvidu apkārtnē. Pēc mūsu svētdienas skolas nodarbībām mēs mēdzām pārbaudīt Džimija zināšanas. “Nu, Džimonkul, kā būtu ar Lūkas 10?” Un mums nebija ilgi jāgaida. “Jāņa 2?” Vārds vārdā! Mēs lasījām līdzi Bībelē. Džimij, mīļo svētdienas skolas skolotāj! Es dziļi noliecu galvu tavā priekšā par tavu neviltoto Kunga Jēzus mīlestību un tavu iedvesmu. Šie divi brāļi abi atspēko visas iespējamās atrunas. Tāpat jau pārāk daudz jāatceras darba un profesijas laukā? Harijs to spēja, šeit un šodien, divdesmitajā gadsimtā; un Pāvils to spēja pirmajā gadsimtā. Es esmu vienkāršs darba rūķis, tas nav mans lauciņš? Džimijs to spēja ar visu savu kokneja dialektu. Un arī Pēteris. Taču es saprotu, ka neviens no viņiem to nebija uzlicis sev par pienākumu. Tas vienkārši tā sanāca tāpēc, ka viņi mīlēja savu Kungu un Viņa žēlastības vārdu. Tas bija salds, patiesi salds viņu mutē. Ar to es gribu teikt, ka tas ir iespējams, ja jums ir tāda vēlēšanās, šodien un šeit, šai trauksmainajā Londonas, Toronto, Maskavas, Johannesburgas, Nairobi, Manilas, Honkongas dzīvē...mierīgajā, nesteidzīgajā Devonas ciematā, kādā Baltijas pilsētiņā vai Sibirijas sādžā. To spēj ikviens no jums. Arī es.

Starp citu, JD tekstā ir liecības, kas, nerunājot par baznīcas tradīciju, arī norāda uz to, ka Rakstu mācīšanās no galvas bija parasta lieta agrīno ticīgo vidū:

-         “Jeb vai jūs nezināt, kas rakstīts par Eliju...? (Rom.11:2) liek domāt, ka Pāvils uzskatīja, ka viņiem šis teksts ir zināms. Oriģinālā ir “kas teikts par Eliju”, nevis rakstīts, un tas var norādīt uz to, ka pantus mācījās no galvas un skaļi tos atkārtoja, iespējams, tāpēc, ka vairumam agrīno ticīgo nebija izglītības, vai arī tiem nebija pieejami manuskripti.

-         Uz fragmentu no Ps.118 ir atsauces Lk.20:18; Ap.d.4:11; Ef.2:20; 1.Pēt.2:6-8;. Varbūt tas bija viens no pazīstamajiem tekstiem, kas agrīnajiem ticīgajiem bija jāzina no galvas.

-         Agrīnie ticīgie palika uzticīgi apustuļu dotajai mācībai. Tas varētu norādīt uz iekalšanu no galvas.

-         Divpadsmit apustuļi nodevās kalpošanai ar vārdu (Ap.d.6:4); “kalpot ar vārdu” mūsdienu literatūrā lieto, aprakstot sinagogas skolotāja prasības, lai skolēni mācītos Rakstu tekstus no galvas. Tā, Pāvils atgādina efeziešiem “Kunga Jēzus vārdus, jo Viņš pats sacījis...” nevis rakstījis (jo evaņģēliji tolaik jau bija pieejami). Viņš atgādināja viņiem vienu no tekstiem, kas viņiem bija jāzina no galvas (Ap.d.20:35).

-         Pētera un Jāņa vēstules arī cauraustas ar atsaucēm uz evaņģēlijiem, kā apzinātām, tā arī neapzinātām. Pēteris izmanto Rakstus, kā, piemēram, psalmus 110.un 118.tieši tā, kā viņš dzirdēja Kungu tos izmantojam (Ap.d.3:34 = Mt.22:44; Ap.d.4:11; 1.Pēt.2:7 = Mt.21:42). Varētu sastādīt tādu pat sarakstu par Pētera atsaucēm uz Kungu, kādu es esmu sastādījis attiecībā uz Pāvilu. Iespējams, ka Pētera sarežģītā atsauce uz gariem cietumā (1.Pēt.3:19) ir atsauce uz Jes.61 tāpat kā Kristus to izmantoja Lk.4:18. Šis punkts nav nozīmīgs, ja mēs neaptveram, cik lielā mērā Kristus vārdi bija iespiedušies Pētera domās un rakstos.

-         Vecā Derība tāpat kā Jaunā Derība ir sarakstītas tā, lai sekmētu  to iegaumēšanu, kaut gan tulkojumā tas zūd. Tas sasniedzams ar dažādiem līdzekļiem. Visbiežāk lietota aliterācija, proti vienādu līdzskaņu atkārtošanās pantā: Pantote Peri Panton (1.Tes. 1:2); vai arī līdzīgi izrunājamas zilbes: Polymeros kai polytropos (Ebr.1:1); hautee protee entolee (Mk.12:30); aphtharton amianton amaranton (1.Pēt.1:3,4). 2.Tim.3:2,3 gandrīz visi vārdi beidzas ar –oi, vīriešu dzimtes daudzskaitļa galotne, kaut arī teikumu noteikti varētu veidot savādāk. “Mēs jums stabulējām, un jūs nedejojāt (orcheesasthe); mēs jums sēru dziesmas dziedājām, un jūs neraudājāt (ekopsasthe)” (Mt.11:17). Latviešu tulkojumā atskaņas saglabātas. Ir bijis atzīmēts, ka daži JD fragmenti tulkoti aramiešu valodā (ikdienas valoda pirmā gadsimta Izraēlā), kas noteikti sekmēja to iegaumēšanu. Tā: “Mēs sludinām Kristu, krustā sisto (mishal), kas jūdiem apgrēcība (mikshol) un pagāniem ģeķība (sekel), bet tiem, kas aicināti...Dieva spēks (hishkeel) un Dieva gudrība (shekel)” (1.Kor.1:23,24). Akrostiha formā veidotie psalmi (9.,10.,25., 34.,37.,119., 145.), kā arī akrostiha lietošana Raudu dziesmā un Esteres grāmatā arī sekmēja to skaitīšanu no galvas. Viena un tā paša sākuma vārda atkārtojums vairākos teikumos arī atvieglo iegaumēšanu (5.Moz.28:3-6; 2.Sam.23:5; Jer.1:18; Hoz.3:4; 1.Kor.13:4; 2.Kor.2:11; Ef.6:12). Tas sasniedzams arī ar tās pašas frāzes atkārtošanos teikuma sākumā un teikuma beigās (2.Moz.32:16; 2.Ķēn.23:25; Ps.122:7,8; Mk.7:14-16; Lk.12:5; Jņ.3:8; Rom.14:8).

Edersheim (The Life and Times of Jesus the Messiah) un J.W. Wenham (Christ and the Bible, Tyndale, 1972) min piemērus, ka pat pavisam vienkārši pirmā gadsimta ebreji varēja citēt vārds vārdā ļoti lielus Vecās Derības fragmentus.

Kristus pārākums

Bet no kurienes rodas motivācija mācīties no galvas Rakstus un evaņģēlijus (vai kādu no evaņģēlijiem) it īpaši? Man liekas, ka tāda vēlēšanās rodas tikai tad, kad mēs teoloģiskajā līmenī apjaušam Kristus varenumu. Viņš tagad ir debesu un zemes valdnieks, visa vara ir dota Viņam, Viņš ir “zemes ķēniņu valdnieks”. Tie agrīnie brāļi, kas redzēja Kungu Viņa cilvēka veidolā, patiesi to novērtēja. Tādējādi, “Turiet gan par svētu To Kungu Cebaotu” (Jes.8:13) Pēteris attiecina uz Kungu Jēzu, kuru mums jātur svētu mūsu sirdīs (1.Pēt.3:15). Pāvils runā par “Kungu” tā it kā mēs visi zinātu, ko viņš ar to domā; To Kungu, vienīgo, godā celto Kungu Jēzu. Tas jo skaidri redzams maizes laušanas ainā 1.Kor.11:23-29. “Mēs nevaram pārvērtēt Kristu”, kā teica Brālis Robertss savā grāmatā “Mierinājuma gadalaiki” (Seasons of Comfort). Ja mēs izpratīsim Viņa godības apjomu un cildenumu, mēs aptversim, cik lielā mērā Viņam būtu jāpārņem mūsu domas. Mūsu apziņai būtu jāpulsē Viņa garā, Viņa domu gājumā. Viņam ir jādzīvo mūsu sirdīs; priekš mums Viņš ir Alfa un Omega (Atkl.1:5,8). Ticības apliecinājums pirms kristībām savā dziļākajā būtībā ir tajā, ka ticīgais ar savu muti apliecina Jēzu par Kungu (Rom.10:9). Protams, ne tajā vien; bet visa mācība, kas pievērstajam ir jāzina pirms kristībām, ir koncentrēti izteikta šajos vārdos. Ir pietiekami daudz iemeslu izteikt bažas par to, vai mēs kā kopiena esam nonākuši līdz šai sapratnei. Mēs esam (bijām) koncentrējušies uz mācību, varbūt Bībeli, bet ne uz Kristu. Paskatīsimies uz mūsu sludināšanas darbu virsrakstiem: “Izraēla cerība”, “Maldu ceļus ejošā kristietība”, “Bībeles neklātienes kurss”, “Tava ir Valstība”, “Bībeles pamati”, “Kristadelfieši”... . Kur ir minēts Kungs Jēzus? Es neuzdrošinātos ieteikt izveidot ‘Kunga Jēzus izstādi’. ‘Bībeles izstādi’, jā. Skaidrs, ka mums ir jābūt uzmanīgiem, lai izvairītos no maldu ceļus ejošās, tā saucamās, ‘piecdesmitnieku’ kustības pārmērībām. Viņi maldās, nespējot izprast to, ka Tēvs izpaudās Dēlā; viņi neļauj Dēlam vest tos pie Tēva, kas arī ir Dieva izpaušanās Kristū gala mērķis.

Nepareizais uzsvars

Nepārprotiet mani. Es nesaku, ka mums kaut kas nav kārtībā pamatmācības ziņā. Es gribu teikt, ka mums jāmaina perspektīva un uzsvars. Mēs, piemēram, esam uzsvēruši politisko Valstības nodibināšanu Kristus atgriešanās laikā daudz vairāk par Kristus krustu. Taču Kristus un apustuļu mācībā par to ir ļoti maz teikts; pārlasot Jauno Derību bez aizspriedumiem, galvenā tēma ir skaidrāka par skaidru: Kristus mira krustā par mūsu grēkiem, saskaņā ar Vecajā Derībā teikto. Nākamā politiskā Valstība ir tikai viens no Kunga Jēzus uzvaras Golgātā rezultātiem. Mēs esam gandrīz novērsušies no Jaunās Derības, pārāk emocionāli reaģējot uz tikai Jaunās Derības ‘kristietību’. Pārlapojot lielāko daļu mūsu literatūras, atklājas uzsvars uz dabīgā Izraēla vietu un politisko Dieva Valstību, kas vienkārši neatspoguļo Jaunajā Derībā liktos uzsvarus. Pievērsieties Pāvila sludināšanai. Viņa sludinātais evaņģēlijs saistīts ar Kunga nāvi un augšāmcelšanos (Rom.15:20,21 salīdz. ar Jes.52:15). Ananija atstāstīja viņam no Dieva paredzēto uzdevumu (Ap.d.22:15): lai viņš kļūtu Viņa liecinieks visu ļaužu priekšā par augšāmcelšanās realitāti (pilnīgi iespējams, ka Pāvils bija liecinieks arī krustā sišanai). Un visiem Kunga ļaudīm bija jābūt Viņa lieciniekiem līdz pašam pasaules galam (Ap.d.1:8).

Es jūs ļoti lūdzu pārāk nesatraukties par manis sacīto. Es nebūt nesaku, ka mūsu pamata mācība ir nepareiza. It nemaz nē. Tā ir mūsu ticības pamatā. Es vienkārši domāju, ka mūsu uzsvari nav gluži korekti. Piemēram, mēs bieži nobeidzam vēstules ar vārdiem: “Tavs brālis Izraēlas cerībā”. Man liekas, ka vairums brāļu uztver “Izraēlas cerību” kā politiskās Valstības simbolu. Izraēlas cerība ir, protams, saistīta ar nākamo Valstību. Taču “Izraēlas cerība” ir atsauce uz Vecās Derības fragmentiem, kas apraksta Jahvi kā Izraēlas glābēju (‘Jēzu’), un šajā nozīmē Viņš bija Izraēlas Cerība (Jer.14:8; 17:13; Joēls 3:16). Ap.d.28:20 Pāvils saka, ka viņš ir saistīts ar važām “Israēla cerības dēļ”. Būtībā Izraēla cerība ir Kungs Jēzus.

Tāpat arī apsolījumi Ābrahāmam un Dāvidam būtībā attiecas uz Kungu Jēzu un Viņa uzvaru pār grēku; viņu saistība ar nākamo politisko Valstību ir tikai pakārtota tam. Mēs gūstam labumu no šiem solījumiem tikai pateicoties tam, ka mēs esam Kristū, un tādēļ svētības apsolījumi Viņam caur Viņu attiecas arī uz mums. Mūsu koncentrēšanās uz nākamo politisko Valstību ir novedusi pie tā, ka mēs ignorējam tos daudzos pantus, kuros runāts par mīlestību, prieku un mieru mūsu tagadējā dzīvē; mēs, šķiet, dodam priekšroku katoļu idejai par nežēlīgām ciešanām tagad, kas rezultātā nesīs neiedomājamu fizisko paradīzi nākamībā. Un tā rezultātā mēs esam atstājuši novārtā nepieciešamību uzsvērt personīgu garīgumu, reālo nepieciešamību uzņemt Kunga Jēzus personību sevī. Un tāpēc, ka mums nav dots reāli iedomāties nākamo Valstību, tā arī nav kļuvusi par mūs motivējošo stimulu, kādai tai būtu jābūt. Tam, kas var un kam ir jākļūst par motivējošo stimulu, ir grēka piedošanas brīnums un atklātas attiecības ar Dievu šeit un tagad. Jebkurā gadījumā tas, ko mēs zinām par politisko Valstību, ir labākajā gadījumā zināšanas par īso Tūkstošgadi. Tūkstošgade neiztur nekādu salīdzinājumu ar mūsu pestīšanu un izpirkšanu. Mūsu pestīšanas pamatā ir mūsu grēku piedošana un caur to Dieva izpausme mūsos. Tūkstošgades aprakstiem ir jādod mums ieskats tajos rezultātos, tajā iznākumā, pie kā noved Kristus uzvara pār grēku.

Ja godīgi, tad jāatzīstas, ka grūti ir saprast tādus pantus kā Kol.1:13, kur runāts par mums jau Kristus Valstībā; vai arī kad Valstības sludināšana tiek pielīdzināta tā Kunga labvēlīgā laika sludināšanai, kad Dievs būs mūs pieņēmis un piedevis grēkus tagad (Lk.4:43 salīdz. ar 19; 2.Kor.6:2); vai arī Rom.14:17, kas šķiet mācām, ka Dieva Valstība ir drīzāk “taisnība, miers un prieks Svētajā Garā” kā tagad, tā arī mūžos nekā fiziskās, taustāmās lietas; vai arī tās Kristus līdzības par Valstību, kas nestāsta par politisku Valstību, bet gan par attiecībām starp Dievu un ticīgo šeit un tagad. Protams, tagadējās ciešanas ir nepieciešamas; un neviens no mums nenoliegs, ka to mums ir papilnam. Taču mierinājumu, prieku un mieru mums arī ir jāizjūt līdz ar ciešanām. Tie ir Tā Kunga Gara augļi (2.Kor.3:18), tā rezultāts, ka Kristus ir mūsos, mūsu sirds Kungs un pavēlnieks, šeit un tagad. Ir ļoti interesanti mēģināt analizēt procentuāli, cik daudzas no JD atsaucēm uz Valstību attiecas uz nākamo politisko Valstību. 

Iespējams, mēs dzīvojam kā labi kristadelfieši, taču mums pietrūkst būtiskas mūsu dzīves sastāvdaļas, ja mēs neizjūtam reāli šodien Kristu kā mūsu Kungu un pavēlnieku. Vēl jo vairāk. “Ja kādam nav Kristus Gara, tas nepieder Viņam (Rom.8:9,10,11 salīdz. ar 5,6). 1.Jņ.1:3 sauc Kungu Jēzu par “dzīvību...mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies”. Tajā jau arī slēpjas uz Kristu centrētas dzīves un prāta jēga; Viņš ir mūžīgās dzīves definīcija. Tāda būs mūžības jēga, saka Jānis: dzīvot dzīvi tā, kā to dzīvoja un dzīvo Kristus. “Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu” (Jņ.17:3). Ievērojiet, ka mūžīgās dzīves definīcijā neietilpst sēdēšana zem firziķu palmas nevainojamā klimata zonā un vērošana, cik draudzīgi sadzīvo visi zvēri (kaut arī mūs aicina ticēt, ka ar Dieva žēlastību mums to būs piedzīvot). Tā ir mūsu Kunga Kristus dzīve; un tādēļ viens no Viņa tituliem ir “dzīvība, mūžīgā dzīvība”. Viņš mums parādīja, kāda ir mūžīgās dzīves jēga, un aicina mūs uzsākt šo pieredzi, lai cik nepilnīga tā būtu, jau tagad (skat. Hoz.6:3). Un tikai šajā ziņā mums (tagad) ir mūžīga dzīvība (1.Jņ.5:13).

Gars izceļ Pāvila attiecības ar Kungu Jēzu un viņa Kunga Jēzus izpratni kā piemēru mums. Viņš pats aicina mūs sekot viņam tā kā viņš sekoja Kungam Jēzum (tā ir 1.Kor.11:1 jēga grieķu valodā). Mēs redzējām, ka viņa prāts bija evaņģēliju un augšāmceltā Kristus Kundzības pārākuma piesātināts. Ar nāves tuvošanos viņš arvien vairāk pielīdzināja savu valodu Kristus valodai. Tā, kad viņš runā par to, ka “skrējienu esmu pabeidzis” (2.Tim.4:7), viņš apvieno atsauces uz Mt.26:58; Lk.12:50; 18:31; 22:37; Jņ.13:1, kā arī atsaucas uz savu seno dienu varoni Jāni Kristītāju (Ap.d.13:25). Un, neskatoties uz to, varbūt pateicoties arvien pieaugošai identifikācijai ar Kristu un Kristus pārākuma sajūtai, Pāvils arvien vairāk vērības pievērš mācībai; atkal un atkal norādot uz atkrišanas briesmām. Jo vecāks viņš kļuva, jo biežāk viņš pievērsās šai tēmai. Viņa pēdējie vārdi neilgi pirms nāves ir šīs tēmas pārņemti vairāk nekā jebkad agrāk. Un neskatoties uz to, tā pati vēstule satur relatīvi vairāk atsauču uz evaņģēlijiem un uz Kristus Kundzību nekā viss agrāk rakstītais. Caurmērā Pāvils atsaucas uz Kristu kā uz “Kungu” reiz katros 26 pantos savās vēstulēs. Bet otrajā vēstulē Timotejam viņš sauc Kristu par “Kungu” katrā sestajā pantā; un pašā pēdējā vēstulē (2.Tim.4) katrā trešajā pantā, deviņas reizes vairāk nekā caurmērā! Viņā nepārstāja pieaugt Kristus izcilības, Viņa Kundzības cēluma atskārsme. Un līdz ar to arī viņa paša grēcīguma apziņa (salīdzini hronoloģisko attīstību no 1.Kor.15:9 – Ef.3:8 – 1.Tim.1:15). Tāpat auga arī viņa aizrautība ar Vārda sludināšanu pasaulei un eklēsijas stiprināšanu (2.Tim. ir tam labs pierādījums). Doma par Pāvilu cietumā, garīgās izaugsmes kalngalu sasniegušam, spārnoja “ticības brāļu vairākumu” (Fil.1:14). Arī man vecais, bezbailīgais Pāvils cietuma kamerā ir tāds vīrs, kādam arī man gribētos būt. Taču ar Kristus sapratnes, Kristus izcilības pārākuma apziņas pieaugumu pieauga arī viņa brīdinājumi pret atkrišanu, viņa piekodinājumi turēties pie pareizās mācības. Citiem vārdiem sakot, viņa gremdēšanās Kristus Gara pārākumā arī spārnoja viņa degsmi cīņā par mācības un praktiskās dzīves tīrību. Tieši tas deva viņam garīgo enerģiju un spēkus dzīvot to dzīvi, kādu viņš dzīvoja, tiktāl, ka viņš bija tiesīgs teikt, ka priekš viņa dzīve bija Kristus; ka dzīve, kuru viņš dzīvoja miesā, tas, ko viņš darīja, ko domāja izrietēja no tā un caur to, ka Kristus bija viņā. Viņš prata uzvarēt visus prātus (un tie nebija tukši vārdi), darot tos paklausīgus Kristum (2.Kor.10:5). Man liekas, ka ejot nāvē, viņa prātā bija vārdi, kas vairākus gadus iepriekš bija teikti filipiešiem: “Jo dzīvot man ir – Kristus un mirt – ieguvums” (Fil.1:21). Pāvils nepārprotami bija Kristus tēls. Viņa nāves patosā, garīgas izaugsmes kalngalu sasniegušam, es redzu lielisku Kunga nāves tēlu, un arī mūsējās.

Piezīmes

(1)   Skat “Pāvils un Kristus” (2).

(2)   Skat trešo nodarbību, kas attiecas uz maizes laušanu Pashā laikā.

(3)   Šis datējums ir vispārpieņemts. Pamatojums dots W. Johnson, The People’s New Testament (London: Bagster, 1892).

(4)   Sekojošie panti satur Pāvila tiešās runas pierakstu: Ap.d.9:5,6; 13:10,11,17-41,46,47; 14:15-17; 16:31,37; 17:22-31; 10:1,4; 20:10,18-35; 21:13,39; 22:1-21; 23:1,3,5,6,17; 24:10-21; 25:10; 26:2-29; 27:10,21-26,33,34; 28:17-20,25-28.

(5)    

 Efeziešiem 2 Jesajas Efeziešiem 2 Jesajas

 :1 57:4 :12 bez cerības 56:10

 :2 57:5 :14,17 57:19

 :5 57:10 :19 56:1,7

 :6 57:15 :21 56:7

 :12,19 56:6 :22 57:15

(6)   Šīs saiknes tiek analizētas Geoff & Ray Walker grāmatā Romans in the Light of John’s Gospel (Bible Student Press, 1995). Pēc manām domām šīs grāmatas problēma ir tajā, ka tā saskata pārāk lielu daudzumu ‘saikņu’, kā es jau minēju pašā nodarbības sākumā. Saiknes, kas pastāv starp Vēstuli romiešiem un Jāņa evaņģēliju, ir ideju nevis vārdiskās izteiksmes līmenī, kā tas ir ar pirmajiem trim evaņģēlijiem. Iespējams, ka Gars iedvesa Jāņa evaņģēliju kā sava veida komentāru un papildinājumu tēmām, kas izklāstītas vēstulēs romiešiem un efeziešiem. Šai domai par labu nāk arī tas, ka Jānis, saskaņā ar nostāstiem, ir kādu laiku pavadījis Efesā, un tādēļ vēstule efeziešiem viņam bija zināma.

(7)   To atzīmē arī vairums Jēkaba vēstules komentētāju no kristadelfiešiem, dodot paralēļu sarakstu starp pirmajiem trim evaņģēlijiem un Jēkaba vēstuli (piemēram, H.A. Whittaker, Seven Short Epistles, J. Martin, James, D.H. James and Other Studies).

(8)   Visdažādāko komentētāju vairums ir nonākuši pie šī secinājuma (kā Tertulians, tā arī F.F. Bruce, The Books and the Parchments, un Harry Whittaker, Studies in the Gospels). Skat arī Michael Edgecombe, “Mark: the Man and his Gospel”, New Life No.16 p.20. Pēteris redzēja Kunga dzīves sākumu līdz ar “Jāņa kristību” un beigas, kad Viņš “tika uzņemts debesīs” (Ap.d.1:22); kas ir arī Marka evaņģēlija sākums un beigas (Mk.1:4; 16:19).

(9)   Ir pilnīgi iespējams, ka Pāvils dzirdējis lielāko daļu no tā, kas ir fiksēts evaņģēlijos un redzējis daudzas zīmes. Jo visi ticīgie jūdi pulcējās Jeruzalemē, lai atzīmētu svētkus trīs reizes gadā. Tādēļ kā Jēzum tā arī Pāvilam bija jābūt Jeruzalemē trīs reizes gadā Kristus kalpošanas laikā. Daudzas no zīmēm un Jēzus runām koncentrējas ap svētku laiku Jeruzalemē. Tādēļ, pēc maniem aprēķiniem, vismaz 70% no evaņģēliju satura (ieskaitot arī Jāņa evaņģēliju) Pāvils faktiski redzēja un dzirdēja, turpat klāt būdams.

(10)                     Ir arī citas norādes uz to. Pievērsiet uzmanību tam, ka 1.Kor.9:14 Pāvils saka, ka evaņģēlija sludinātājiem jāpārtiek no evaņģēlija. Vai arī Mk.14:58 citē ļaudis, kas dzirdējuši, ka Viņš uzcels citu templi, “kas nav rokām taisīts”. Taču šie vārdi nav atspoguļoti evaņģēlijos. Bet Pāvils šķiet atsaucamies uz domu par templi, “kas nav rokām taisīts” Ebr.9:11,24; 2.Kor.5:1. Iespējams, viņš zināja, ka Jēzus to ir teicis, un atsaucās uz to.