No visa, ko līdz šim esam uzzinājuši par dvēseli un garu, var secināt, ka miris cilvēks atrodas pilnīgā bezapziņas stāvoklī. Bībelē teikts, ka tos, kuri ir atbildīgi Viņa priekšā, Dievs atceras, bet tur nav neviena norādījuma, ka mirušajam piemīt apziņa (Mal. 3:16; Atkl. 20:12; Ebr. 6:10). Grūti iebilst pret sekojošiem skaidriem apgalvojumiem attiecībā uz iepriekš sacīto:
- '' Kad gars iziet no miesas, tad viņi atgriežas pīšļos, un tanī pat brīdī viņu nodomi aiziet bojā (Ps. 146:4).
-''... nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā ... tiklab laiks mīlēt kā ienīst un dzīves iekārēs degt viņiem jau sen pāri (S.māc.9:5,6). Jo pazemē (S.māc.9:10) nav ne darba, ne vairs kādu pārdomu, ne atziņas, nedz gudrības.
- Ījabs runā, ka pēc savas nāves viņš kļūs tāds '' kas mūžam nav bijis'' (Īj. 10;19). Viņš uzlūkoja nāvi kā nebūtības stāvokli, kā bezapziņas un pilnīgas eksistences pārtraukumu, kā stāvokli, kāds bija pirms piedzimšanas.
- Cilvēkam jāmirst tāpat, kā mirst dzīvnieki. Ja cilvēka apziņa kaut kur spētu uzvarēt nāvi, tad arī dzīvnieki to spētu. Bet Evanģēlijs un arī zinātne par šādu iespēju klusē.
- Dievs ''zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi. Cilvēks savā dzīvē ir kā zāle, viņš zied kā puķe laukā. Kad vējš to skar, tad tās vairs nava, un neatrod vairs pat tā vietu'' (Ps. 103:14-16).
Dieva kalpi pastāvīgi lūguši pagarināt savu dzīvi, jo zināja, ka pēc nāves vairs nespēs slavēt Dievu. Šis fakts norāda, ka arī taisnīgo nāve ir pilnīgs bezapziņas stāvoklis. Uzskatāmi par to liecina Jes,38;17-19;Ps. 6:4,5; 30:9; 39:13; 115:117). Nāve vairākkārt pieminēta kā sapnis vai kā atpūta gan taisnīgajiem, gan grēciniekiem (Īj.3:11,13,16; Dan.12:13). Pamatojoties uz pietiekamu pierādījumu skaitu, mēs varam ar ciešu pārliecību apgalvot, ka Bībelē nav apstiprinājuma tautas ticējumiem par to, ka taisnīgie dodas uz debesīm, lai saņemtu atalgojumu un baudītu svētlaimi. Patiesa mācība par nāvi un cilvēka būtību rada nomierinošas izjūtas. Pēc visām dzīves traumām un ciešanām, kaps ir pilnīgas aizmirstības vieta. Tie, kuri nezināja Dieva norādījumus un likumus, šajā stāvoklī paliks mūžīgi. Viņu priekšā nekad vairs nerādīsies šīs traģiskās dzīves notikumi: ar nepiepildītām vēlmēm, ar veltīgām cerībām un bailēm zaudēt savu cilvēka prātu.Mācoties saprast Bībeli ir noteikta kārtība (sistēma) kā nonākt pie patiesības; bet, diemžēl, ir arī kļūdas cilvēku reliģiskajā domāšanā; tās nosaka viņu neuzmanīgā attieksme pret Bībeli. Bezcerīgā cilvēka tieksme meklēt savas dzīves nobeiguma savas mirstīgās daļas turpinājumu, noveduši cilvēku pie ticības, ka viņam ir ''nemirstīga dvēsele''. Nonācis pie šī secinājuma, ka viņā ir nemirstīgā daļiņa, cilvēks sāka domāt, kurp šī daļiņa dodas pēc nāves. Jāpastāv taču atšķirībām starp taisnīgo un grēcinieku likteņiem. Pārdomājot šos jautājumus, cilvēks izdara secinājumu, ka jābūt kādai vietai, kur nokļūst ''labas, nemirstīgas dvēseles''. Par tādu vietu izvēlas Debesis, bet ''grēcīgajām, nemirstīgjām dvēselēm'' šī vieta nosaukta par elli. Iepriekš mēs jau noskaidrojām, ka Bībelē nav norādes uz ''nemirstīgu dvēseli''. Citas maldīgas idejas cilvēku prātos ir sekojošas:
1. Nāves brīdī kā balva par mūsu dzīvi ''mūsu nemirstīgajai dvēselei'' ir ceļš uz noteiktu vietu.
2. Dvēseļu šķirošana taisnīgajās un grēcīgajās notiek nāves brīdī.
3. Kā balva taisnīgajiem ir viņu ceļš uz debesīm.
4. Ja jau katram ir ''nemirstīga dvēsele'', tad ikvienu sagaida vai nu ceļš uz debesīm, vai ceļš uz elli.
5. Grēcinieku dvēseles dodas uz sodu vietu - uz elli.
Tālāk mēs analizēsim visus minētos agalvojumus, necenšoties sniegt tikai noraidošas atbildes. Mēs vēlamies atklāt to patiesību, ko sniedz Bībele un to patiesību, kas ir cilvēka būtības pamatā.