Daudzu cilvēku galvās, diemžēl, ir sajukums par vārdiem dvēsele un gars. Šo sajukumu rada fakts, ka daudzās valodās un Bībeles tulkojumos angļu vārdiem ''dvēsele'' un ''gars'' ir viena nozīme. Dvēsele, kas pamatā attiecas uz visu cilvēka konstitūciju, dažreiz var attiekties arī uz garu. Tomēr parasti eksistē sadalījums nozīmē starp ''dvēseli'' un ''garu'' , kā tas lietots Bībelē; dvēsele un gars var tikt ''pāršķirti'' (Ebr.4:12). Senebreju un grieķu vārdi, kas apzīmē ''garu'' (''Ruach'' un ''Pneuma" ) var tikt tulkoti kā:
Dzīve Gars Prāts Vējš Elpa
Nodaļā 2.1. mēs jau izskatījām tēmu ''Gars". dievs lieto Savu Garu, lai saglabātu dabiskos radījumus, cilvēku ieskaitot. Dieva Gars, kas atrodas cilvēkā izsakāms kā dzīvības spēks viņā. ''Miesa bez gara nedzīva'' (Jēk.v. 2:26). Un Dievs tas Kungs izveidoja cilvēku no zemes un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu (garu); tā cilvēks kļuva par dzīvu būtni (dzīvu dvēseli), (1.Moz. 2:7). Ījabs runā par ''Dieva dvesmu" savās nāsīs (Īj. 27:3; sal. Jes. 2:22). Sekojoši dzīvības gars mums tiek dots piedzimstot un paliek mūsos līdz laikam, kamēr ķermenis ir dzīvs. Kad Dieva Gars kaut kam tiek atņemts, tad šis kaut kas momentā iet bojā, jo Gars ir dzīvības spēks. Ja Dievs atņemtu Garu izplatībai un tās elpu - ''Tad visa radība kopā iznīktu un cilvēkam būtu jākļūst atkal par pīšļiem. Bet ja tev ir saprašana, tad paklausi to (Īj. 34:14-16). Šai pēdējā teikumā atkal ir norāde uz to, ka cilvēks ar grūtībām pieņem savu reālo esības būtību.Kad Dievs atņem mums Savu Garu (nāves brīdī), tad mirst ne tikai mūsu ķermenis, bet arī mūsu apziņa. Dāvids to saprata un drīzāk ticēja Dievam, nekā tik vājam radījumam kā cilvēks. 146:3-5 Psalmā diezgan skaidri runāts par humānismu ''Nepaļaujieties uz lieliem kungiem, uz cilvēku bērniem, kas taču nevar palīdzēt! Kad gars iziet no miesas, tad viņi atgriežas pīšļos, un tanī pat brīdī viņu nodomi aiziet bojā. Svētīgs tas, kura palīgs ir Jēkaba Dievs ... (Ps. 146;3-5).Līdz ar nāvi ''pīšļiem būs atlkal atgriezties atpakaļ zemē un kļūt par to, kas tie iepriekš bijuši, un garam atkal atgriezties atpakaļ pie Dieva, kas to ir devis '' (S.māc. 12;7).Iepriekš mēs redzējām, ka Dievs ir visur klātesošs - caur Savu Garu. Šai nozīmē ''Dievs ir Gars'' (Jāņa ev. 4:24). Kad mirstam, ''mēs ieelpojam pēdējo reizi'' tai nozīmē, ka Dieva Gars, kas mūsos, - mūs atstāj. Šis gars ir daļa no Dieva gara, kurš atrodas mums visapkārt, pēc mūsu nāves '' gars atgriežas atpakaļ pie Dieva''.Tā kā Dieva Gars uztur visu radību, tad šis process notiek arī pēc dzīvnieku nāves. Cilvēkiem un dzīvniekiem ir šis pats Gars vai dzīvības spēks sevī. '' Tiešām, kāds ir cilvēku, tāds pats ir arī dzīvnieku liktenis: kā viens tā otrs mirst, visiem ir viena dvaša, un cilvēks nav pārāks par dzīvniekiem'' (S.māc. 3:19).
Cilvēku un dzīvnieku apraksts, kuriem ir viens un tas gars, un kuri mirst vienā un tai pašā nāvē, dots vēstījumā par vispasaules plūdiem (1.Moz. 2:7; 7:15): ''Tad nobeidzās ikviens dzīvnieks, kas rāpoja zemes virsū, arī putni visi radījumi, kas bija zemes virsū, arī visi cilvēki. Viss, kam bija dzīvības dvaša, kas dzīvoja sausumā, nobeidzās.'' (1.Moz. 7:21-23). Pievērsiet uzmanību tam kā salīdzināta nāve ar plūdiem 90.psalmā 5. pantā. Pirmās Mozus grāmatas 7. nodaļas vēstījums skaidri parāda, ka pamatos cilvēks pieder pie tās pašas kategorijas, kur ''visa miesa... visi radījumi.'' Tas tādēļ, ka cilvēkā ir tas pats gars, kas dzīvniekos.