Mājas lapa
4.4. “PA VISU PASAULI”
Ja pavēle sludināt Evaņģēliju nebūtu saprasta burtiski, tad vairuma nesen kristīto brāļu un māsu ārpus anglosakšu pasaules vienkārši nemaz nebūtu. Ja mūsu uzdevumā ietilptu sludināšana tikai mūsu pašu tuvākajai apkārtnei, tad Evaņģēlijs nebūtu izplatījies starp tām daudzajām nācijām, kuras tas ir aptvēris pēdējos gados. Tas nebūtu gājis tālāk par baltās rases angļu valodā runājošo pasauli. Vai arī, ja pārlapojam vēstures lappuses vēl tālāk atpakaļ, tas nekad nebūtu atstājis pirmā gadsimta Tuvo Austrumu ebreju apdzīvoto pasauli. Kā visi sludināšanā iesaistītie bieži liecinājuši, Dieva svētība ir spēcīgi balstījusi tos, kas centušies nest Evaņģēlija vēsti visai pasaulei. Ir atvērušies ceļi, ir atradušies līdzekļi, kas cilvēku spēkiem vien nebūtu izdarāms. Nerodas iespaids, ka Dievs vienaldzīgi vērotu pēdējo gadu Evaņģēlija izplatīšanas aktivitātes, it kā mēs būtu nepareizi sapratuši pavēli “Eita pa visu pasauli”. Pat ja izskatās, ka sludināšana nenes augļus, tam nevajadzētu mūs atturēt no dabīgi neapturamās vēlēšanās sludināt Dieva vārdu visur. Daudzo līdzību ireālo elementu loma ir pievērst mūsu uzmanību kādam vitāli svarīgam mācības aspektam. Sējēja līdzībā 75% sēklas krīt nelabvēlīgā augsnē, dēļ gandrīz fanātiskās sējēja centības izsēt sēklu pēc iespējas tālāk un plašāk, nepievēršot lielu uzmanību tam, vai tā krīt labvēlīgā augsnē, vai nē. Uzsvars krīt uz to, ka sēkla ir jāsēj it visur.
Lielā sludināšanas misija
Marka Evaņģēlija 16:15,16 vārdi ir skaidri saprotami pat bērnam: “Eita
pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un
top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts”. Pavēle
visiem cilvēkiem atgriezties no grēkiem, Kunga augšāmcelšanās … šīs
idejas visas atkārtojas Ap.d.17:30; Dievs tagad pavēl visiem cilvēkiem
atgriezties no grēkiem, ieklausoties mūsu sludināšanā. Šie vārdi neattiecas
tikai uz pirmo gadsimtu, jo tie jāsaista ar Mt.24:14, kur šie paši vārdi
attiecināmi uz sludināšanas darbu pašās pēdējās dienās (pat ja konteksts
liek saprast, ka mēs kā draudze paklausīsim šai pavēlei tikai lielu
vajāšanu rezultātā). Ja mēs sakām, ka pavēle sludināt visai pasaulei
neattiecas uz mums, tad jāsecina, ka pavēle kristīt arī neattiecas uz
mums. Un ja šie vārdi par kristīšanu neattiecas uz mums šodien, tad
nav Kunga Jēzus pavēles tapt kristītam. Saikne starp pavēli sludināt
un pavēli kristīt kļūst vēl skaidrāka, ja lasām Mt.28:19,20: “Tāpēc
eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami … Un redzi,
Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam”, tas ir, Kristus būs
ar mums mūsu sludināšanas darbā līdz pasaules galam. Divdesmitā gadsimta
kristadelfiešu sludinātāji ir plaši komentējuši Kristus īpašo tuvību
sludināšanas darbā. Uz Mt.28:19,20 minēto misiju atsaucas Ap. d.14:21
sakarā ar Pāvila un Barnabas sludināšanas darbu, un neviens no viņiem
nebija divpadsmit apustuļu skaitā: “Pasludinājuši evaņģēliju šinī pilsētā
un ieguvuši labu pulku mācekļu …” . Tas jau pats par sevi parāda, ka
lielā sludināšanas misija neattiecās tikai uz divpadsmit apustuļiem.
Lasot 1. Tes.1:6-8 ir grūti nesaskatīt atsauci uz lielo sludināšanas
misiju. Pāvils it kā saka: ‘Labi, ka jūs esat sapratuši, ka lielā misija,
ko daži no mums ir īpaši saņēmuši, attiecas arī uz jums!’: “Jūs kļuvāt
par maniem un Kunga Kristus sekotājiem … jo no jums Tā Kunga vārds atskanējis
tālāk ne vien Maķedonijā un Ahajā, nē, visās vietās kļuvusi zināma jūsu
ticība Dievam”.
Kristus paskaidroja, kāpēc Viņš dod šo pavēli: “Man ir dota visa vara
debesīs un virs zemes. Tāpēc eita”. Tāpēc mums ir jāizplata Kristus
evaņģēlijs uz visas planētas, jo Viņam ir dota vara pār visu zemi. Viņam
ir šī vara tagad, tāpat kā tā bija pirmajā gadsimtā; un tāpēc pavēle
izplatīt evaņģēliju visā pasaulē ir spēkā arī šodien.
Pretspars Evaņģēlija izplatīšanai ārpus mūsu tuvākās vides ir bijis
vienmēr. Jona negribēja nest to uz Ninivi, Izraēls nespēja pildīt tam
paredzēto misionāru tautas misiju, un apustuļi pirmajā gadsimtā ārkārtīgi
negribīgi pildīja pavēli nest Kristus Evaņģēliju visai pasaulei. Rodas
iespaids, ka cilvēki, iestājušies derības attiecībās ar Dievu, tiecas
kļūt savtīgi garīgajā ziņā; tiecas aizmirst, ka viņi ir iestājušies
derības attiecībās ar Dievu, tikai pateicoties tam, ka kāds cits ir
to viņiem pavēstījis. Mums ir stipri jāuzmanās, lai neattaisnotu savu
vājumu šajā ziņā, sakot, ka faktiski atbalsts tam rodams Bībelē.
“Kā lai dzird …”
Tie, kas iestājas pret sludināšanu visai pasaulei, ir pārliecināti,
ka ļaudis tik un tā uzzinās patieso Evaņģēliju, ja viņiem ir pieejama
Bībele. Loģiski spriežot, šis arguments noved pie domas, ka mums nemaz
nav jāsludina. Taču, kā jebkurš jaunpievērstais liecinās: “Bet kā lai
piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši?
Bet kā lai dzird, ja nav, kas sludina?” (Rom.10:14). Tas skaidri pasaka,
ka (parasti) nav iespējams ticēt Kristum, ja nav, kas sludina. (Šī tēma
ir dziļāk izklāstīta apakšnodaļā 3.12). Etiopiešu ķēniņienes galminieks
ir tam klasisks piemērs. Bībeli rokās turēdams, viņš uzbudinājumā iesaucas:
“Kā gan to varētu (saprast), kad neviens mani nepamāca?” (Ap. d. 8:31).
Pilnīgi iespējams, ka Rom. 10:4 atsaucas uz šo ar domu, ka šī cilvēka
gadījums ir tipisks [un ievērojiet saistību starp Ap.d.8:37 un Rom.10:9].
Līdzīgi Kungs Jēzus runāja par “tiem, kas caur viņu (sludinātāju) vārdiem
Man ticēs” (Jņ. 17:20) – nevis caur patstāvīgu Bībeles lasīšanu. Ja
mums būtu bijusi tikai un vienīgi Bībele, vairums no mums garīgajā ziņā
nebūtu nonākuši tur, kur mēs esam tagad. Ja es būtu sācis lasīt Bībeli
no Pirmās Mozus grāmatas, es nedomāju, ka es būtu ticis tālāk par Trešo
grāmatu. Taču ir arī tādi, kas ir izlasījuši Bībeli no sākuma līdz Atklāsmes
grāmatai. Un viņu liecība ir vēl kategoriskāka: “Skaidrs, ka man bija
vajadzīgs kāds, kas mani pamācītu, kas palīdzētu man visu salikt kopā”,
tā viens no nesen pievērstajiem.
Pāvils turpina sludināšanas tēmu Rom.10. Uzsvēris to, cik ļoti nepieciešami ir sludinātāji, viņš citē Vecās Derības pravietojumus attiecībā uz Evaņģēlija sludināšanu: “Vai viņiem nav sludināts? Un kā vēl! ‘Pa visu zemi ir izgājusi viņu balss skaņa, līdz pasaules galam viņu vārdi.’” (Rom.10:18). Šeit Pāvils, bez šaubām, atsaucas uz lielo misiju. Bet viņš saka, ka to ir izpildījuši sludinātāji, par kuriem runāts Ps.19:2-5, kuru viņš citē. Tajā runāts par to, ka “debesis” nes Dieva vēsti pa visu pasauli. Tāpat kā saule ‘sāk savu gaitu’ apkārt pasaulei, tā “debesis” daudzina Evaņģēliju. ‘Debesis’ neattiecas tikai uz divpadsmit apustuļiem pirmajā gadsimtā; Jaunajā Derībā teikts, ka visi, kas ir Kristū, ir “debess ķermeņi”, mēs visi esam daļa no “taisnības saules”. Par Kristus kā taisnības saules uzlēkšanu Viņa otrajā atnākšanā (Mal. 3:20 [1965.g.izd., tulk]) vēstīs baznīca, iepriekš liecinot par Viņa Evaņģēlija nākšanu. Uzmanīgs lasītājs ievēros vairākas atsauces uz sludināšanu 19.psalmā: “Izplatījums izteic Viņa roku darbu” (1.p.) lieto vārdu, kas sastopams Lk. 9:60 attiecībā uz Evaņģēlija izplatīšanu. “To vēsts iziet pa visu pasauli” (4.p.) sasaucas ar Pāvila paša sludināšanas aprakstu (2. Kor.10:13-16). Doma par iešanu pa visu pasauli bija Kristus lielās misijas pamatā (Mk. 16:15). Taču, kā mēs jau teicām, 19.psalma “debesis” Jaunā Derība interpretē kā visus, kas tic Kristum.
Pasaules gaisma
Jēzus teica, ka mēs esam pasaules gaisma. Un tā nav nejaušība, ka Viņš
lietoja tieši tos pašus vārdus, kurus Viņš lietoja, aprakstot Sevi:
“Es esmu pasaules gaisma”. Viņš ir pasaules gaisma šeit un tagad, ne
tikai pirmajā gadsimtā. Tas, ka Viņš un mēs saucamies vienādi, nozīmē,
ka Viņš ir pasaules gaisma, kas izpaužas mūsos. Tā, Kristus pauž savu
domu par mums: “Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu
sūtījis pasaulē” (Jņ.17:18; 20.p. norāda, ka Kristus lūgšana šeit neattiecas
tikai uz divpadsmit mācekļiem, bet uz visiem ticīgajiem). Viņš nebija
tikai Izraēla gaisma, Viņš nav tikai anglosakšu izcelsmes ļaužu gaisma.
Kristus nozīmē ‘Mesija’, svaidītais. Viņš bija svaidīts “sludināt prieka vēsti nabagiem” (Lk.4:18); un arī mēs esam svaidīti, par cik mēs esam Kristū, svaidītajā (2. Kor.1:21). Tāpēc ka Viņš bija svaidīts sludināt Evaņģēliju pasaulei, arī mēs esam cienīgi to darīt (kā mēs esam cienīgi dalīt visu Viņa slavu, zināmā mērā). Viņš bija Dieva svaidīts, lai dotu prieka eļļu Saviem ļaudīm; Viņš dalījās ar mums Savā svaidīšanas pieredzē, un mums ir jādodas pasaulē un jādara tāpat (Jes.61:1,2 salīdz. ar Lk.4:18). Kristus sludināšanas skaistuma aprakstu Jes.52:7 Pāvils citē, attiecinot to uz ikkatru Evaņģēlija sludinātāju (Rom.10:15). Kungs Jēzus citē pravietojumu par Sevi kā par gaismu pagāniem, attiecinot to arī uz tiem, kas sludina Viņu (Ap.d.13:47). Kad efezieši no Pāvila mutes uzzināja par mācības pamatprincipiem, kad viņi dzirdēja un mācījās par to, ka patiesība ir Jēzū (Ef.4:20.21), Kristus sludinātājs bija Kristus izpausme viņu acu priekšā. To visu Kristus vienkārši rezumē, piekodinot jaunpievērstajiem nesludināt Evaņģēliju nepiedienīgā veidā, jo personīgi par Viņu ir rakstīts: “Ne Viņš bārsies, ne brēks, ne arī dzirdēs uz ielām Viņa balsi” (Mt.12;16,19). Citiem vārdiem, īstens Kristus sludinātājs pašas sludināšanas dēļ jau tiek stingri salīdzināts ar Kristu. Patiesi, mūsu sludināšanā “mēs nākam, Kristus sūtīti” (2.Kor. 5:20). Kā Kristus uzrunāja visas tautas, tā arī mums ir jādara. Pravietojumi, kurus Kristus attiecināja uz baznīcu, kas izplata Evaņģēliju visā pasaulē, tiek aprakstīti kā pravietojumi, kas attiecas personīgi uz Kristu (Lk.24:44,47: “Ka visam bija notikt, kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās … sludināt atgriešanos un grēku piedošanu …”). Tādējādi, Evaņģēlija sludinātāji personificēs Kristu, kas arī izskaidro Kristus īpašo klātbūtni, ko viņi izjūt, šī darba gaitā (Mt.28:20). Pāvils sludināja Antiohijas ļaudīm, bet viņš uzsvēra, ka “caur Viņu (augšāmcelto Kungu) jums tiek sludināta grēku piedošana” (Ap. d.13:38). Pāvils uzskatīja, ka sludināšanas darbs visciešāk vienoja viņu ar Kungu, kura sūtnis viņš bija (šīs tēmas pamatīgāka apspriešana lasāma nodaļā 1.1.).
“Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu (Evaņģēliju). Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums… Mēs kā līdzstrādnieki jūs pamācām, lai jūs Dieva žēlastību nebūtu velti saņēmuši. Jo Viņš saka: labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju … Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena” (2. Kor.5:19-6:2). Mēs esam tie, ar kuru palīdzību Dievs uzrunā cilvēci; un mums tas ir jādara, kamēr vēl pastāv pestīšanas iespēja. Saskaņā ar 2. Kor.5, perspektīvā, Dievs salīdzināja visu pasauli ar Sevi krustā, sātans bija iznīcināts, un visi grēki tad bija uzveikti, perspektīvā. Šajā ziņā Kristus ir ne tikai mūsu grēku, bet arī visas pasaules grēku izpircējs (1. Jņ.2:2). Krustā Viņš nesa pasaules grēku (Jņ. 1:29). Un tagad mums ir jādara šī ziņa zināma visai pasaulei, jo visi cilvēku grēki tika uzveikti krustā. Tātad, pavēle sludināt visai pasaulei paliek nemainīga arī pēc pirmā gadsimta. Ierobežot sludināšanu ir tas pats, kas ierobežot Dievu; un ierobežot Viņu ir mūsu spēkos, jo Viņa mērķis strādā saskaņā ar cilvēku brīvas gribas lēmumiem. Aktualitāte, kas ir skaidri saskatāma šajā Pāvila domu gājienā, ir tikpat patiesa arī šodien, šodien vēl jo vairāk. “Pestīšanas diena” nebija tikai pirmajā gadsimtā; tā ir arī šodien.
“Izej steigšus”
Līdzība par lielo mielastu stāsta par Evaņģēlija sludināšanu visos laikos.
Bija trīs aicinājuma laiki: “Lūgtajiem viesiem” (Izraēlas ebrejiem),
tiem, kas bija uz pilsētas ielām un gatvēm (ebreju diasporai), un beidzot
lielā steigā sludinātājiem pavēl: “Ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied
visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns” (Lk.14:16-23). Kad Dieva
garīgā mītne būs pilna, sāksies mielasts – un šis mielasts ir maizes
ēšana Dieva Valstībā otrās atnākšanas laikā (Lk.14:15). “Izej steigšus”
ir jāsaista ar “Eita” mācīt visas tautas. Līdzība attiecas uz mājas
kungu (Dievu), kas pavēl savam kalpam (Kristum); taču saistība ar sludināšanas
misiju norāda, ka Kristum uzdoto misiju Viņš izpilda caur mums, kā mēs
to jau minējām iepriekš šajā nodarbībā. Arvien pieaugošai aicinājuma
steidzamības pakāpei ir jāatspoguļojas mūsu sludināšanā šajās pēdējās
dienās.
“Visas tautas”
Iedziļināšanās tekstā parasti atklāj Dieva vēlēšanos vēl spēcīgāk. Sludināšanas
misijas pierakstu analoģisku augstāk minētajiem Mk.16 un Mt.28 atrodam
arī Lk.24:45-47. Tur mēs lasām Kristus skaidrojumu mācekļiem, ka par
viņu Evaņģēlija sludināšanu “visām tautām, iesākot no Jeruzālemes” pravietots
psalmos un praviešos. Tad Bībeles studentam rodas jautājums: Kur psalmos
un praviešos? Kristus izklāstā šķita, ka pravietojumu netrūkst. Šķiet,
ka nav pravietojumu, kas runātu tieši par divpadsmit apustuļiem, kas
sludina Evaņģēliju, sākot no Jeruzalemes pirmajā gadsimtā. Tā vietā
mēs lasām, ka Evaņģēliju sludina no Jeruzalemes Valstībā. Un vārdkopa
“visas tautas” bieži sastopama Valstības kontekstā, aprakstot to, kā
visas tautas nāks uz Jeruzalemi pielūgt Kristu (Ps.22:27; 67:2; 72:11,17;
82:8; 86:9; 117:1; Jes.2:2; 66:18,20; Jer.3:17; Dan. 7:14; Hag.2:7;
Cah.8:23). Šī “psalmu un praviešu” izlase ir pietiekami iespaidīga.
Taču Kungs Jēzus nepārprotami interpretēja šos nākamās Valstības pantus
saistībā ar Evaņģēlija izplatīšanu visā pasaulē. “Visas tautas” sastopamas
arī pantos, kas mudina slavēt Jahvi visām pasaules tautām. Jo Dieva
godība ir tik liela, ka mums tā ir jāslavina, cik tālu vien iespējams.
Visiem šiem pantiem raksturīga doma izteikta 1. Laiku 16:24-26: “Vēstiet
citām tautām Viņa godu un it visu tautu vidū Viņa brīnumu darbus! Jo
liels ir Tas Kungs un ļoti augsti slavējams, un Viņš ir bijājams pār
visiem dieviem, jo visu tautu dievi ir elki”. Tātad sludināšana visām
pasaules tautām ir Jahves slavināšanas veids, un kā tāds tas ir garīgs
darbs, kurš ir mūžīgs.
Tāpēc ka Valstībai ir jāizplatās pa visu pasauli, mums arī jāsludina šīs Valstības nākšanas Labo Vēsti visai pasaulei. Perspektīvā – atcerēsimies to – Valstības dibināšanas aizsākums ir tajā, ka Kristum ir dota visa vara debesīs un virs zemes (Mt.28:18). Šos vārdus mēs lasām Dan.7:14 attiecībā uz nākamo Valstību. Ticīgajam jau tagad ir jādzīvo Valstības dzīvi iespēju robežās (Rom.13:12,13). Valstībā mēs izplatīsim Evaņģēliju visā pasaulē uz šīs planētas. Arī šajā dzīvē mums ir jādarbojas Valstības garā sludināšanas ziņā.
Jēzus teica, ka, saskaņā ar praviešiem, sludināšanai bija jāaizsākas Jeruzalemē. Ja šī sludināšana visai pasaulei krasi izbeigtos pirmā gadsimta beigās, lai aizsāktos atkal Jeruzalemē Valstībā, vai tam nevajadzētu būt atspoguļotam Vecajā Derībā? Augstāk minētos Vecās Derības pantus pārlasot, rodas iespaids, ka Labās Vēsts sludināšana aizsāksies Jeruzalemē un turpinās izplatīties līdz pat galīgai Valstības nodibināšanai. Šeit arī rodams izskaidrojums tam, kāpēc Kristus pavēle doties un nest Labo Vēsti pasaulei ir spēkā visu laiku. Pavēle sludināt “visām tautām” sasauksies ebreju prātos ar apsolījumiem Ābrahāmam, ka viņa pēcnācējos visas tautas tiks svētītas (1. Moz.18:18; 22:18; 26:4). Tādēļ Dieva ļaudīm ir jāsludina piedošanas Evaņģēlijs Kristū “visām tautām”. Piedāvājums dalīties šai svētībā nebeidzās pirmā gadsimta beigās. Apvienojot Ābrahāma apsolījumu “visām tautām” ar Kristus sludināšanas misiju nonākam pie vienkārša secinājuma: Izraēla Cerība tagad attiecas uz visām tautām; tāpēc ejiet un paziņojiet šo labo vēsti visām tautām. Kā lasot Evaņģēlijus vispār, tā arī šajā gadījumā svētīgi būtu iedomāties, kādā tonī Kristus izrunāja tur pierakstītos vārdus. “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai”. Kaut mēs varētu apjaust to vēlēšanās spraigumu, to garīgās nozīmes dziļumu, kas skanēja Viņa balsī. Mūsos ir jāatskan tai garīgajai degsmei nest Evaņģēliju visai pasaulei, cik maza šī mūsu pasaule arī būtu. Mūsu ielas, pilsētas, nācijas pasaulei un, ja tas ir iespējams, visai planētai. Pāvilam bija šī vēlme, nemaz nerunājot par personīgi viņam doto pavēli. Viņš runā par to, kā viņš visapkārt paudis Kristus evaņģēliju “līdz pat Ilīrijai” (Rom.15:19). Tā bija latīņu valodā runājoša province. Vai viņš ar to nedomāja, ka viņš ir paudis Kristus evaņģēliju grieķu valodā runājošajai pasaulei un tagad grib nest to latīņu valodā runājošajai pasaulei? Viņš vēlējās evaņģēliju sludināt pāri sasniegtajām robežām (2. Kor.10:15); viņš plānoja pavadīt kādu laiku Romā un tad sludināt Spānijā. Vai mēs nevarētu teikt, ka viens no viņa iemesliem doties uz Romu bija atsvaidzināt latīņu valodas zināšanas sava nodoma īstenošanai?
Iepriekšējās rindkopas sniedz liecības, kas prasa kāda sprieduma veidošanu.
Vai mums ir vai nav jāpieliek īpašas pūles Evaņģēlija izplatīšanas darbā?
Mt.24:14.pants ir nepārprotami saistāms ar lielo sludināšanas misiju:
“Un šis Valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību
visām tautām, un tad nāks gals”. Nav nekāda iemesla noliegt, ka Mt.24
ir pravietojums par pēdējām dienām pirms Kristus atnākšanas. Vai tad
Kungs nesaka: ‘Mana lielā pavēle sludināt visai pasaulei tiks spēcīgi
izpildīta pēdējās dienās, un tad Es atgriezīšos godībā’? Un cik atbilstoši
tas ir mūsdienām, kad divdesmitā gadsimta beigas dod tik brīnumaini
lielas iespējas lingvistiski, politiski un tehnoloģiski Evaņģēlija izplatīšanai
burtiski visām nācijām. Ja šie argumenti ir pārliecinoši, tad mums ir
jāuzņemas atbildība; gan naudas, laika, gan citu resursu ziņā, un galvenokārt,
kvēlu lūgšanu un garīgas piepūles ziņā, lai izpildītu Kunga sirsnīgo
vēlēšanos, lai visi cilvēki varētu redzēt Tēva mīlestības gaismu, kura
atspoguļojas Viņā. Mēs visi apgrozāmies savā cilvēku vai pasaules vidē,
kurā Dievs sagaida, lai mēs liecinātu. Pāvils tā runāja par to, kā viņam
un citiem brāļiem bija savs “darba lauks” vai vide, kurā viņiem bija
jāliecina (2. Kor.10:16 salīdz. ar Ps.19:5; Am.7:15). Mums katram ir
sava vide, tie var būt mūsu dzīvojamās mājas cilvēki, kāds mūsu valsts
reģions vai pilsēta, vai cita pasaules daļa. “Eita pa visu pasauli ...”,
paklausiet pavēlei, uztveriet iztēlē “Viņa Vārda dēļ” (3. Jņ.7) visas
tās izcilās zināšanas un pieredzi, kas ir Viņā.
