Evanģēlijs, kuru sludināja Jēzus un apustuļi, pamatos neatšķiras no tā, ko zināja Abraāms. Dievs visu to "Abraāmam pa priekšu sludinājis" (Gal. 3:8). Kad mēs zināsim, kas bija sacīts Abraāmam, tad mēs iegūsim noteiktu priekšstatu par kristietības evanģēliju.Ir arī citi norādījumi uz to, ka "Evanģēlija vēsts nav sākta sludināt tikai Jēzus dzīves laikā:
"Un mēs arīdzan jums pasludinājam to evanģēliju par to apsolīšanu, kas tiem tēviem notikusi " (Ap.d. 13:32).

-Pāvils, Jēzus Kristus kalps, aicināts par apustuli sludināt Dieva enaģēliju, ko viņš papriekš caur saviem praviešiem (piem, Abraāmu
- 1.Moz. 20:7) svētos rakstos apsolījis (Rom.1: 1,2).
- "Jo tāpēc arī mirušajiem tas enanģēlijs ir sludināts (1.Pēt.v. 4:6)
- t.i., ticīgajiem, kuri dzīvoja un nomira līdz 1.gs. pirms m.ē.
- "Jo arī mums evanģēlijs ir pasludināts tāpat kā viņiem " (Ebr. 4:20, t.i., izraēliešiem tuksnesī.

Apsolījumi Abraāmam ietver divas pamattēmas : 1) par Abraāma īpašiem pēcnācējiem un 2) par zemi pēc apsolījuma.
Šie apsolījumi tiek komentēti Jaunajā Derībā un atbilstoši mūsu nodomam ļaut Bībelei skaidrot pašai sevi, mēs šeit apvienosim abu Derību mācību, lai iegūtu pilnīgu priekšstatu par apsolījumiem, ko Dievs devis Abraāmam.
Iesākumā Abraāms dzīvoja Ūras pilsētā. Plaukstošā pilsētā, kas patreiz atrodas Irakā. Šodienas arheoloģija apliecinājusi augsto civilizācijas līmeni, kas bija sasniegts līdz Abraāma laikiem. Bija attīstīti : banku sistēma, sociālā apkalpošana un attiecīga infrastruktūra. Nezinot neko citu, Abraāms dzīvoja šajā pilsētā; cik zināms, kā mierīgs cilvēks. Bet tad viņš saņēma neparastu Dieva aicinājumu atstāt šo labiekārtoto dzīvi un doties ceļojumā uz apsolīto zemi. Bet nebija pilnīgas skaidrības, kur šī zeme atrodas un kāda izskatās. Kopumā šis ceļojuma garums sastādīja 2400 km.
Viņa dzīves laikā Dievs vairākkārt parādījās Abraāmam,atkārtodams un paplašinādams viņam Savus apsolījumus. Tie pamatā sastāda Kristus Evanģēliju. Kā patiesi kristieši mēs pieņemam sev šo aicinājumu, kas tika dots Abraāmam, - atlikt savas pārejošās lietas un virzīties uz priekšu, dzīvojot ticībā pēc Dieva Vārda un pieņemot Dieva apsolījumus tādus, kādi tie ir. Mēs labi spējam saprast kā Abraāms pārdomāja šos apsolījumus sava ceļojuma laikā. "Ticības spēkā Abraāms ir paklausījis aicinājumam iet (no Ūres pilētas) uz to vietu (Kanaāna),ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja nezinādams kurp viņš iet" (Ebr.11:8).
Kad iesākam pārdomāt Dieva apsolījumus, mēs arī nezinām precīzi stādīties priekšā apsolīto Dieva Valstības zemi. Bet mūsu ticībai Dieva Vārdam jābūt tādai, lai mēs pazemīgi paklausītu. Abraāma saskarsme ar apkārtējiem daudzejādā ziņā bija līdzīga mūsējai. Varam iedomāties sevi viņa vietā , - cik smagi mums būtu pieņemt tik grūtu un saviļņojošu lēmumu, sekojot Dieva apsolījumam, doties tālā un nezināmā ceļā. Nāktos pieredzēt savādus skatienus no darba kolēģu puses un no kaimiņiem. ("Viņu ķērusi reliģija! "...). Tas viss bija labi zināms Ābraāmam. Noteikti nepieciešama stipra griba un veselais prāts, lai pieņemtu pareizo lēmumu un tad realizētu to. Un tieši apsolījumi bija vienīgais stimuls, lai spētu pārvarēt daudzās grūtības ceļojuma laikā, kurš ilga vairākus gadus. Droši vien tie bija iegūluši viņa atmiņā un katru dienu viņš pārdomāja to patieso nozīmi. Stipri ticot un rīkojoties saskaņā ar ticību, mēs varam iemantot tādu godu, kāds bija Abraāmam - saukties par Dieva draugiem, iepazīt Viņu (1.Moz. 18:17) un turēt ciešu cerību uz mūžīgo dzīvi Dieva Valstībā.Šeit vēlreiz atgādināsim, ka Kristus Evanģēlijs pamatojas uz tiem apsolījumiem, kas doti Abraāmam. Lai patiesi ticētu kristietības vēstij, mums nepieciešami jāzin tos apsolījumus, ko Dievs devis Abraāmam. Bez tiem mūsu ticība nebūs ticība. Ar vērīgām acīm uzmanīgi jālasa un jāpārlasa visi dialogi starp Dievu un Abraāmu.

Zeme

1) "Izej no savas zemes ... uz zemi, kuru Es tev rādīšu" (1.Moz. 12:1)
2) "Un viņš savos pārgājienos gāja ... Un tas Kungs teic Abraāmam:
"Pacel savas acis un raugies no tās vietas, kurā tu atrodies, ziemeļu virzienā un dienvidu virzienā, uz austrumiem un rietumiem. jo visas tās zemes, ko Es tev rādu, Es uz mūžīgiem laikiem došu tev un taviem pēcnācējiem" (1.Moz. 13:3, 14,15,17).
3) "Tanī dienā tas Kungs noslēdza ar Abraāmu derību, sacīdams : "Taviem pēcnācējiem es došu šo zemi, no Ēģiptes upes līdz lielajai upei - Eifratas upei ". (1.Moz. 15:18).
4) "Un Es tev un taviem pēcnācējiem došu šo zemi, kurā tu miti kā svešinieks, visu Kānaāna zemi, par mūžīgu īpašumu". (1.Moz. 17:8).
5) "Jo tā apsolīšana, ka viņš būšot pasaules mantinieks, Abraāmam
jeb viņa sēklai nav notikusi caur bauslību, bet caur ticības taisnību (Rom. 4:13).

Mēs varam izsekot kā pakāpeniski paplašinās Abraāmam dotās atklāsmes:
1) Ir zeme, uz kuru Es gribētu, lai tu dodies.
2) "Visas tās zemes, ko Es tev rādu, Es uz mūžīgiem laikiem došu tev un taviem pēcnācējiem." Pievērsiet uzmanību tam, ka šis apsolījums par mūžīgo dzīvi tiek izteikts bez romantiska oreola un pacēluma; cilvēks - rakstnieks, bez šaubām, izteiktu šos vārdus ar lielu emocionālu izteiksmību un iedvesmu.
3) Apsolītās zemes teritorija tika noteikta ļoti konkrēti.
4) Abraāmam nebija jāgaida apsolījuma piepildījums savas dzīves laikā; viņam bija jākļūst par ''cittautieti'' zemē, tomēr vēlāk viņš tur
dzīvos vienmēr. Jēga šeit ir tāda, ka viņš gan nomirs,bet vēlāk augšāmcelsies, lai saņemtu šo apsolījumu.
5) Pāvils iedvesmas brīdī, jādomā, uztvēra Abraāma dotos apsolījumus it kā tie nozīmētu visas zemes iemantošanu.

Raksti iziet ārpus saviem pieņemtajiem ietvariem un atgādina mums, ka Abraāms nepiedzīvoja apsolījuma piepildījumu savas dzīves laikā:
"Ticības spēkā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs.." (Ebr. 11:9)

Līdzīgi imigrantam, kā sveštautietis viņš dzīvoja šai zemē, ar slēptu nedrošības un neatbilstības izjūtu. Šīs izjūtas bija pavadījušas viņu arī paša dzimtenē. Kopā ar saviem pēcnācējiem Īsaku un Jēkabu (kuriem tāpat bija doti apsolījumi) ''Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinādami, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes" (Ebr. 11:13). Pievērsiet uzmanību četriem momentiem: -
- Zināt apsolījumu, - ko darām arī mēs, studējot Bībeli.
- "tās redzēdami un sveikdami" - ja jau Abraāms kaut neilgu laiku piedzīvoja šo īpašo prieka izjūtu, tad cik gan vairāk tas iespējams mums?
- "Šie visi ir miruši ticībā ", viņi bija kristīti Kristus vārdā (Gal.3:27-29).
- Ar savu dzīves veidu mēs apliecinām, ka pasaule, kurā mēs dzīvojam - tā nav mūsu īstās mājas,bet mēs dzīvojam cerībā, ka uz zemes atnāks tūktošgadu miera valstība.
Ja mēs pieņemam šos apgalvojumus, tad Abraāms kļūst par piemēru mūsu dzīvei. Galīgais atzinums, ka apsolījumi tiks piepildīti nākotnē, nāca pār nogurušu, vecu cilvēku brīdī, kad nomira viņa sieva. Faktiski viņam bija jānopērk gabaliņš apolītās zemes, lai apglabātu savu sievu (Ap.7:16). Patiesi, Dievs viņam nedeva nekādu iemantojamu tiesu iekš tās, ir ne pēdas platumā; un tomēr viņam to solīja par mantu dot ... (Apt. 7:5). Šodienas Abraāma sēkla var piedzīvot līdzīgu neizpratni, kad pērk vai nomā īpašumu uz zemes, kura apsolīta mums personīgi, mūžīgā mantojumā !
Dievs uztur Savus apsolījumus. Jāpienāk dienai, kad Abraāms un visi tie, kuriem šie apsolījumi doti, tiks atalgoti. Panti Ebr. 11:13,39,40 pārliecinoši to pierāda:
"Šie visi ir miruši iekš ticības un to, kas bija apsolīts, nav panākuši ...
Tādēļ, ka Dievs priekš mums ko labāku papriekš bija izredzējis, ka tie netaptu pilnīgi bez mums.''
Visi patiesi ticīgie būs atalgoti vienlaikus, t..i., tiesas dienā (2.Tim. 4:1,8; Mat.25:31; 1.Pēt.5:4). Sekojoši, Abraāms un visi, kuri zina šos apsolījumus, tiks uzcelti īsi pirms tiesas, lai stātos dzīvi tās priekšā.
Ja viņi nav saņēmuši to, kas apsolīts, bet saņems apsolīto pēc savas augšāmcelšanās un tiesas, kura notiks pie Kristus atgriešanās, tad jāatzīst, ka tādi kā Abraāms patreiz atrodas bezapziņas stāvoklī un gaida Kristus atnākšanu. Šai pat laikā krāsainas stikla vitrāžas visās Eiropas baznīcās attēlo Abraāmu, kurš atrodas debesīs un priecājas par saņemto godalgu, kas iegūta par ticībā aizvadīto dzīvi. Tūkstošiem cilvēku, simtiem gadu ilgi staigā garām šīm vitrāžām, reliģiozi uztverot tās. Vai jūsos radīsies Bībelē pamatota drosme, atstāt šo ierindu ?

Sēkla

Kā jau teikts 3.2. nodaļā, apsolījumi par sēklu attiecas vispirms uz Jēzu, un otrkārt, uz tiem, kuri "ir Kristū" un tātad arī pieder Abraāma sēklai:
1) "Un es tevi darīšu par lielu tautu un tevi svētīšu .Un iekš tevis visas ciltis virs zemes taps svētītas" (1.Moz.12:2,3).
2) "Jo visu to zemi, ko tu redzi, es došu tev un tavam dzimumam mūžīgi. Un es darīšu tavu dzimumu it kā zemes putekļus; ja kāds var saskaitīt zemes putekļus, tas arī tavus pēcnācējus varēs saskaitīt''.(1.Moz. 13:15,16).
3) ''... skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu tās vari izskaitīt? ... tāpat būs tavs dzimums ... tavam dzimumam es esmu devis šo zemi (1.Moz. 15:5,18).
4) "Un tev un tavam dzimumam pēc tevis es došu tavas svešniecības zemi, visu Kanaān - zemi mūžam paturēt un es tiem būšu par Dievu (1.Moz. 17:8).
5) ''Vairodams vairošu tavu dzimumu, it kā debess zvaigznes un kā smiltis, kas ir jūrmalā, un tavs dzimums iemantos tavu ienaidnieku vārtus; un iekš tavas sēklas visas tautas virs zemes taps svētītas ..." (1.Moz. 22:17,18).

Tā pakāpeniski Abraāma ''sēklas'' jēdziens paplašinās:
1) pirmkārt, tika teikts, ka īpatnā veidā viņam būs liels skaits pēcnācēju, un, ka caur viņa ''sēklu'' tiks svētīta visa zeme.
2) tālāk seko paskaidrojums, ka viņa sēkla tā savairosies, līdz kļūs par lielu tautu. Un šī tauta kopā ar viņu iemantos mūžīgo dzīvi uz zemes, kurā viņš ienācis, t.i., Kanaāna zemi.
3) Un šī sēkla kļūs tik daudzskaitlīga - kā zvaigznes debesīs. Tas, iespējams, nozīmē viņa garīgos pēcnācējus (zvaigznes debesīs), kā arī dabiskos pēcnācējus (''smiltis jūrmalā'').
4) Iepriekšējie apsolījumi tiek apstiprināti ar papildus derību, un daudzi cilvēki, kas kļūs par viņa sēklas daļu, iemantos personīgi radnieciskas attiecības ar Dievu.
Pievērsiet uzmanību,ka caur sēklu ''svētību'' jāsaņem cilvēkiem visā pasaulē. Bībelē doma par svētību bieži asociējas ar grēku piedošanu. Kopumā tā arī ir šī vislielākā svētība, kuru cilvēks, mīlot Dievu, vēlas iegūt. Tādēl lasām: ''Svētīgs tas cilvēks, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti " (Ps.32:1).
'' Tas pateicības biķeris '' (1.Kor. 10:16) - vai tas nav savienošana ar Kristus asinīm, caur ko iespējama grēku piedošana.
Vienīgais Abraāma pēcnācējs, kurš atnesa piedošanu grēcīgajā pasaulē, protams, bija Jēzus, un Jaunajā Derībā dots ciešs apstiprinājums Abraāmam dotajam apsolījumam :
"Abraāmam un viņa sēklai tās apsolīšanas notikušas. Viņš nesaka: un tavām sēklām, it kā no daudziem, bet it kā no vienas: un tavai sēklai, tas ir Kristus '' (Gal. 3:16).
''... Dievs apstiprinājis jūsu tēviem, sacīdams Abraāmam: caur tavu sēklu taps svētītas visas ciltis virs zemes''.
''Dievs savu bērnu Jēzu uzmodinājis, to papriekš pie jums sūtījis, ka tas jūs svētītu, ka ikviens atgrieztos no sava ļaunuma" (Ap.d. 3:25,26).
Pievērsiet šeit uzmanību, ka Pēteris citē un interpretē vārdus no 1. Mozus grāmatas 22:18:
Sēklas = Jēzus
Svētība = grēku piedošana
Apsolījums par to, ka Jēzus kā Abraāma sēkla, gūs uzvaru pār saviem ienaidniekiem, šeit ir vietā, ja šo apsolījumu uzlūkojam attiecībā uz Kristus uzvaru pār ļaunumu - kā lielāko Dieva ļaužu un arī Kristus ienaidnieku.

Pievienošanās sēklai

Esam skaidrībā par to, ka Abraāms pareizi saprata kristīgā Evanģēlija pamatelementus. Pamatā apsolījumi attiecas uz Abraāmu un viņa sēklu - Jēzu. Ko vēl varētu sacīt par citiem? Pat tiešais Abraāma pēctecis ne vienmēr iekļāvās viņa sēklā (Jāņa 8:39;Rom. 9:7). Bet mēs spējam kļūt par Jēzus daļu, lai apsolījumi, kas doti sēklai, attiektos arī uz mums. Kristība Jēzus vārdā dara iespējamu šo pievienošanos (Ap.d. 2:28;8;16;10:48;19:5).Panti Gal. 3:27-29 nav izņēmums :
"Jo jūs visi, kas esat kristīti uz Kristu, jūs Kristu esat apvilkuši. Tur nav ne Jūds, ne Grieķis,tur nav ne kalps, ne svabadnieks, tur nav ne vīrs, ne sieva, - jo jūs visi esat viens iekš Kristus Jēzus. Un ja jūs Kristum piederat (caur kristību), tad jūs esat Abraāma dzimums un pēc apsolīšanas mantinieki" - apsolījumā par mūžīgo dzīvi uz zemes, caur svētību un piedošanu Kristū. Sekojoši sēklā mēs saņemam apsolījumu, kas jau dots. Un tāpēc pants Rom.8:17 mūs atzīst par līdzmantiniekiem Kristum.
Atceraties, ka svētībai jānāk pār visiem zemes iedzīvotājiem, caur sēklu. Un sēkla ir pasaules laužu kopums, līdzīgi ''smiltīm jūrmalā un zvaigznēm debesīs''. Tas izskaidrojams tā, ka viņi kā pirmie ir saņēmuši svētību, lai kļūtu par šo sēklu. Tādejādi sēkla (vienskaitlī) ''Lai par to Kungu stāsta nākamajām paaudzēm un par Viņa taisnību, ko viņš darījis, lai sludinātu radu radiem" (Ps. 22:31 ).

Avienojot abas Abraāma doto apsolījumu daļas :
1)Zeme
Abraāms un viņa sēkla, Jēzus, kā arī tie kas Viņā, iemantos Kanaānu zemi un tālāk paplašinoties - visu zemi, un dzīvos tajā mūžīgi. Šajā dzīvē viņi neiegūs zemi, bet iemantos to pēdējā dienā, kad Kristus atgriezīsies.

2)Sēkla
Pirmssākumā tas bija Jēzus. Caur viņu tiks uzvarēti visi grēki (''ienaids'') cilvēku vidū, tādejādi piedošanas svētība izplatīsies virs zemes.

Kristībā uz Kristu mēs kļūstam par sēklas daļu.
Šie divi pavedieni vijas cauri Jaunās Derības pravietojumiem, un nav pārsteiguma, ka cilvēki pieņem kristību, kad dzird par tiem. Tāds bija un ir patreiz tas ceļš, pa kuru apsolījumi var nonākt arī līdz mums. Tagad mēs varam izprast kāpēc Pāvils, būdams vecs, jau nāves priekšvakarā varēja noteikt savu cerību: "... jo es esmu saistīts ar šīm važām Izraēla cerības dēļ" (Ap.d. 28:20).
Patiesa kristieša cerība - tā ir sākumā ebrejiem dotā cerība.
Kristus vārdi: '' Jo Pestīšana ir no jūdiem'' (Jāņa 4:22) tāpat nozīmē mums nepieciešamību kļūt par garīgiem ebrejiem tai nolūkā,lai mēs iegūtu apsolījumus tikt glābtiem caur Kristu (šie apsolījumi tika doti vispirms ebreju tēviem).

Mēs lasām, ka agrīnie kristieši sludinājuši:
1) ''Labo vēsti par Dieva Valstību '' un
2) Jēzus Kristus vārdā (Ap.d.8:12).

Šie divi jautājumi tiek izskaidroti Abraāmam ar mazliet citādiem vārdiem :
1) apsolījums par zemi un
2) apsolījums par sēklu.

Pievērsiet uzmanību, ka vārdi ''sludināšana'' par Dieva Valstību un par Jēzu tiek apvienoti kā ''Kristus sludināšana'' (Ap.d.8:5). Tas viss bieži tiek uztverts kā apgalvojums: ''Jēzus mīl jūs! Tikai pasakiet, ka jūs ticat Viņa nāvei par jums un jūs izglābsieties''. Bet vārds Kristus skaidri apvieno vairākus noteikumus par Viņu un Viņa nākamo valstību, kuru iemantos Abraāms, ieņēma svarīgu vietu agrīnajā Evanģēlija sludināšanā.
Pāvils Korintā '' ...iegājis sinagogā, atklāti sludināja trīs mēnešus, pārliecinādams par Dieva Valstību '' (Ap.d.19:8); Efezā viņš tāpat dzīvoja ''sludinādams Dieva Valstību'' (Ap.d.20:25) un viņa gulbja dziesma Romā bija tā pati : "Viņš tiem izskaidroja, apliecinādams Dieva Valstību un pārliecinādams tos par Jēzu, sākot no Mozus bauslību un praviešiem, no agra rīta līdz vakaram'' (Ap.d.28:23). Šis fakts, ka Pāvils spēja tik daudz runāt, pierāda, ka Evanģēlija pamatjautājumi par Valstību un par Jēzu nebija tikai vienkārša frāze: ''Ticiet Jēzum"'. Dieva apsolījumu Abraāmam bija daudz konkrētāki par šo frāzi; un tas, ko Viņš apsolīja Abraāmam, faktiski veido patiesu kristietības Evanģēlija pamatu.
Mēs norādījām, ka kristība uz Jēzu padara mūs par sēklas daļu, un saskaņā ar to līdzdalīgus apsolījumu mantošanā (Gal.3:27-29). Bet šī kristība vien vēl nav pietiekama, lai tiktu glābti pēc apsolījuma. Mums jāpaliek šai sēklā, Kristū, ja gribam saņemt apsolījumu, kas dots sēklai. Kristība simbolizē tikai sākumu; mēs tikai esam pievienojušies skrējēju kolonnai, bet mums jānoskrien visa distance līdz galam. Neaizmirstiet, ka atrašanās Abraāma sēklā vēl nenozīmē, ka esam kļuvuši Dievam pieņemami. Izraēlieši zināmā mērā Abraāma sēkla, bet tas vēl nenozīmē, ka viņi būs glābti bez kristības un savas dzīves Kristū apliecināšanas, sekojot Abraāma piemēriem (Rom. 9:7,8;4:13;14). Jēzus viņiem teicis: "Es zinu, ka jūs esat Abraāma dzimums. Bet jūs Mani meklējat nokaut... Ja jūs būtu Abraāma bērni, tad darītu Abraāma darbus!'' (Jāņa 8:37;39),t.i., dzīvotu ar ticību Dievam un Kristum, apsolījuma sēklai (Jāņa 6:29).
''Sēklai'' piemīt sava priekšgājēja iezīmes. Ja mēs vēlamies būt patiesi
Abraāma sēkla, mums ne tikai jābūt kristītiem, bet jāiegūst ļoti liela ticība Dieva apsolījumiem, tāda kā bija Abraāma ticība. Tādēļ arī viņš tiek dēvēts par ''tēvu visiem ticīgajiem ..., kas staigā ticības pēdās'' (Rom.4:11,12).

"Tad saprotat ( t.i. patiesi ņemat pie sirds), ka tie, kuri ir no ticības, tie ir Abraāma bērni" ( Gal. 3: 7).

Patiesai ticībai ir jāparādās kādā darbībā, citādi Dieva acīs tā nav ticība (Jēk. 2: 17). Pirmais apstiprinājums, ka mēs patiesi ticam apsolījumiem, kurus mācamies, būs mūsu kristība. Tad šie apsolījumi attiecas personīgi uz mums ( Gal. 3: 27- 29). Un tā, vai jūs patiesībā ticat Dieva apsolījumiem? Šo jautājumu mums jāuzdod sev nepārtraukti visas dzīves garumā.

Vecā un Jaunā Derība

Ir saprotams , ka apsolījumi Abraāmam apvienoti Kristus Evanģēlijā. Citu svarīgu apsolījumu grupu sastāda tie apsolījumi, ko Dievs devis ebrejiem Mozus likuma kontekstā. Tajos sacīts, ka tad, ja ebreji ievēros šo likumu, tad fiziski viņi būs svētīti dzīvē (5.Moz. 28). Mūžīgās dzīves apsolījuma šajā apsolījuma grupā jeb Derībā nav. Tādējādi mēs varam atzīmēt divējādus apsolījumus:

1)Abraamam un sēklai, kas runā par piedošanu un mūžīgo dzīvi Dieva Valstībā pie otrreizējās Kristus atnākšanas. Šis apsolījums bija dots arī Edenē un Dāvidam.

2)Ebreju tautai Mozus dzīves laikā tika apsolīts miers un laime patreizējā dzīvē, ja cilvēki ievēros likumu, kuru Dievs devis Mozum.

Dievs apsolīja Abraāmam piedošanu un mūžīgo dzīvi Valstībā, taču tas bija iespējams tikai caur Jēzus upuri. Kristus nāve krustā apstiprināja Abraāmam doto apsolījumu (Gal.3:17;Rom. 15:8; Dan. 9:27; 2Kor 1:20), tādēļ Viņa asinis tiek sauktas par "Jaunās Derības asinīm" (Mat. 26:28). Jāatceras, ka Jēzus nolicis mums regulāri pieņemt vīna kausu, kas simbolizē Viņa asinis( 1Kor. 11:25) "Šis kauss ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums top izlietas (Luk. 22:20). Nav nozīmes "lauzt maizi" pieminot Jēzu un viņa darbus, ja mēs neizprotam šīs lietas.
Kristus upuris darīja iespējamu piedošanu un mūžīgo dzīvi Dieva Valstībā; ar šo rīcību viņš apstiprināja apsolījumu Abraāmam : " Tad Jēzus par vienas daudz labākas derības galvinieku ir palicis" (Ebr.7:22). Pantā (Ebr 10:9 ) teikts, ka Jēzus atceļ pirmo derību un nodibina jaunu. Precīzi teikts ir tā : "Atceļ pirmo, lai iedibinātu otro."
Tas liecina par to, ka Jēzus apliecinot apsolījumu Abraāmam, pārtrauca pirmās derības darbību, kas dota caur Mozu. Augstāk minētos pantos teikts, ka ar savu nāvi Jēzus apliecināja Jauno Derību un līdz tam bija Vecā Derība, kuras darbība ir beigusies (Ebr. 8:13 ). Tas nozīmē to, ka, lai arī derība attiecībā uz Kristu bija dota agrāk, tā pilnībā nestājās spēkā līdz Viņa nāvei. Pēc Jēzus nāves šī derība kļuva par Jauno Derību, atšķirībā no vecās, t.i. Vecās Derības. Caur Mozu dotās Vecās Derības mērķis bija pavēstīt par Jēzus darbiem un izcelt ticības nozīmi apsolījumam par Kristu (Gal. 3:19,21). Savukārt ticība Kristum pasvītro likuma patiesību, kas dots Mozum (Rom.3:31). Pāvils orģināli apvienojis
to šādiem vārdiem:
"Tā tad bauslība ir līdz Kristum bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtum taisnoti" ( Gal.3:24 ). Tieši šai nolūkā tika saglabāts Mozus likums, un tas mums arī šodien vajadzīgs, lai apgūtu mācību.
Viss iepriekš sacītais nav viegli izprotams, lasot pirmoreiz; to apvienot var sekojoši:
Apsolījumi attiecībā uz Kristu, kas doti Abraāmam:
- Jaunā derība.
Apsolījumi izraēliešiem sakarā ar Mozus likumu:
- Vecā derība.
Kristus nāve. Vecās Derības nobeigums (Kol. 2:14-17);
stājas spēkā Jaunā Derība.
Saistībā ar šo, tādas parādības kā aplikšana ar baznīcas desmito tiesu, sestdienas ievērošana u.t.t., kas bija daļa noVecās Derības, nav vairs obligātas (skat. nod. 9.5). Jaunā Derība tiks noslēgta ar zemes izraēliešiem, kad viņi parādīs pazemību un pieņems Kristu (Jer.31:31;32;
Rom. 9:26,27; Ecēch. 16:62; 37:26), kaut gan, protams, jebkurš ebrejs, kurš to izdarīs tagad un pieņems kristību Jēzus vārdā, var tūlīt pat pieņemt Jauno Derību ( tajā nav iedalījuma ebrejos un ne-ebrejos : Gal. 3:27-29).

Pareiza Vecās un Jaunās Derības izpratne palīdzēs mums Dieva apsolījumu izpratnē. Skeptiķi netaisnīgi apvaino agrīnos kristietības sludinātājus, ka tie neizdara pārliecinošus secinājumus. Tiem atbildot Pāvils teicis, ka ar savu nāvi Kristus ir apliecinājis Dieva apsolījumus, un cerība, par kuru tie stāsta nav īslaicīgs, bet gan pastāvīgs piedāvājums. "Dievs mans liecinieks: mūsu jums dotais vārds nav bijis reizē jā un nē. Jo Dieva dēls Kristus Jēzus, ko esam jūsu vidū sludinājuši, nav bijis jā un nē, bet viņš ir bijis jā. Jo, cik ir Dieva apsolīšanu, tās ir viņa jā, tāpēc caur viņu mūsu - amen (2.Kor.1:17-20).
Nepārprotami, tas dara galu tādai attieksmei, kā :"Nu labi, es pieņemu, ka visā tajā ir kaut kāda patiesība...".