Svēta Gara Dāvanas

Vairākas reizes savos darījumos ar cilvēkiem, Dievs tika deleģējis Sava spēka (“Svētā Gara”) lietošanu cilvēkiem. Tomēr tas nekad nav noticis “neaizpildīta čeka” formā, kā tas būtu bijis, ja šie cilvēki būtu varējuši darīt ko vien vēlas; Svētā Gara lietošana vienmēr ir tikusi dota kādam īpašam mērķim. Kad tas tika sasniegts, Svētā Gara dāvana tika atņemta. Mums jāatceras, ka Dieva gars darbojas, lai paātrinātu tā mērķa sasniegšanu, kas ir Viņa prātā. Viņa mērķis bieži vien pieļauj īstermiņa ciešanas cilvēku dzīvēs, lai piepildītu Viņa ilgtermiņa mērķi (skat.Nod.6:1), tātad nevar gaidīt, ka Viņa Svētais Gars vienmēr darbosies tā, lai atvieglotu cilvēciskās ciešanas šajā dzīvē. Tas ir krasā kontrastā ar populāro kristiešu attieksmi pret Svēto Garu mūsdienās; tiek radīts iespaids, ka ticība Kristum ir vērtīga tāpēc, ka nes kādus fiziskus labumus, piem. ārstēšanu no slimībām, ko varētu dot Svētais Gars. Tas varētu izskaidrot kāpēc konfliktu plosītās valstīs, tādās kā Uganda, ir bijis ievērojams daudzums cilvēku, kuri ir apgalvojuši, ka viņiem piemīt gara dāvanas dziedināt. Vēsturiski šādi apgalvojumi bieži vien sakrīt ar laiku, kad cilvēkiem ir patiesi lielas vajadzības. Tas pats par sevi liek uz šādiem apgalvojumiem skatīties ar zināmām aizdomām; ja kāds lūkojas pēc spējām, kas varētu sniegt atvieglojumu cilvēka patreizēji nožēlojamā stāvoklī, tad ir viegli apgalvot, ka ir atrasts kāds, kas varētu tajā līdzēt.

Daudz kristiešu šodien apgalvo, ka viņiem piemītot brīnumainas gara dāvanas, tikai viņiem pajautājot, kādam mērķim tās domātas, novērojama liela nepārliecinātība. Dievs Savu garu vienmēr ir devis, lai sasniegtu kādu noteiktu mērķi. Šī iemesla pēc tie, kuriem patiesi bija gara dāvanas, skaidri zināja kā viņiem tās jālieto, un tādējādi arī nesasniedza tikai daļējus panākumus tās lietojot. Tas ir krasā kontrastā ar tām daudzajām kļūmēm un daļējiem panākumiem dziedināšanās, ko novērojam pie tiem, kas šodien apgalvo, ka viņiem piemītot gara dāvanas dziedināt.

Sekojošie piemēri visi uzrādīs noteiktus iemeslus un mērķus, kas bijuši par iemeslu gara dāvanu saņemšanai. Nevienā no šiem gadījumiem nav bijis nekāds subjektīvs elements, kas būtu saistīts ar dāvanu saņemšanu, ne arī šo dāvanu saņēmēji varēja tās lietot tik tāpēc vien, ka šķita tam piemēroti. Kad mēs runājam par Dieva garu, tad nav pieņemams fakts, ka cilvēks varētu noteikt tā pielietošanu, saprotot, ka tas ir viņam dots, lai piepildītu kādas īpašas Dieva, nevis to cilvēku, kam uz laiku ir šis gars, vēlmes. (sal. ar Js 40:13).
- Izraēlas vēsturē viņiem bija jāceļ Saiešanas telts, kurā turēt altāri un citus svētos priekšmetus; tika dotas arī sīkākas instrukcijas kā izgatavot visus priekšmetus, kuri nepieciešami, lai lūgtu Dievu. Lai to paveiktu, Dievs kādam noteiktiem vīriem deva savu garu. Viņiem bija dots “gudrības gars, lai viņi šuj Āronam drēbes…” utt. (2.Moz.28:3).
- Viens no šiem vīriem, Becaleēls, bija pildīts ar “Dieva Garu, gudrību, prātu, zināšanām un prasmi visādos darbos, kā izdomāt mākslas darbus un tos izstrādāt zeltā, sudrabā un varā, griezt dārgakmeņus un ielikt tos rotās, grebt koku un izstrādāt meistarīgus darbus (2.Moz.31:3-5).

- 4.Moz. 11:14-17 ir pierakstīts kā daļa no tā gara/spēka, kas bija piešķirts Mozum, tika viņam atņemts un dots Izraēla vecajiem, lai tiem dotu spējas taisnīgi iztiesāt cilvēku sūdzības, lai Mozum nebūtu tik daudz darba. Tieši pirms Mozus nāves, gara dāvana tika pārcelta no viņa Jozuam, lai viņš varētu pareizi vadīt Dieva ļaudis (5.Moz.34:9).

- No tā laika, kad Izraēla ļaudis ieradās savā zemē līdz viņu pirmajam ķēniņam Saulam, pār tautu valdīja vīri, kurus sauca par soģiem. Šajā laika periodā viņus bieži nomāca ienaidnieki, bet Soģu grāmata parāda kā Dieva gars nāca pār soģiem, lai brīnumainā kārtā atsvabinātu Izraēlu no iebrucējiem – Otniēls (Soģ.3:10), Gideons (Soģ. 6:34) un Jefta (Soģ.11:29) to ilustrē.

- Cits soģis, Samsons, bija saņēmis garu, lai nogalinātu lauvu (Soģ.14:5,6); lai nogalinātu 30 vīrus (Soģ.14:19) un lai saplēstu virves, ar kurām viņš bija sasaistīts (Soģ.15:14). Tāds “Svētais Gars” tātad nepiemita Samsonam nepārtraukti – tas nāca pār viņu, lai sasniegtu noteiktus mērķus un pēc tam tika atņemts.

- Kad Dievam bija kādas īpašas ziņas Saviem ļaudīm, tad gars iedvesmoja kādu runāt Dieva vārdu. Kad ziņojums bija galā, gara dāvana runāt tieši Dieva vārdā tika atņemta, un cilvēka vārdi atkal bija viņa paša vārdi, nevis Dieva. Viens no daudziem piemēriem: - “Tad Dieva Gars nāca pār Zaharju… un viņš … sacīja: "Tā saka Dievs: kāpēc jūs pārkāpjat Tā Kunga baušļus?” (2 Laik.24:20)
Citus piemērus meklējiet 2.Laiku 15:1,2 un Lk.4:18,19.

No visa iepriekšminētā kļūst skaidrs, ka Dieva gara saņemšanas dāvana kādam noteiktam mērķim nebija:

- garantija pestīšanai
- kaut kas, kas ilgst visu cilvēka dzīvi
- mistisks spēks cilvēkā
- kaut kas, ko var iegūt ar ekstātisku “personīgo pieredzi”.

Jāsaka, ka ir daudz dažādu miglainu spriedelējumu par Svētā Gara dāvanām. Cilvēki apgalvo, ka ir “saņēmuši Svēto Garu”, un daudzos evaņģelizācijas pasākumos sludinātāji kārdina ar “gara dāvanu saņemšanas” burkānu tos, kas apsver, vai “pieņemt Jēzu”. Šeit būtu jāuzdod jautājums – Kādas dāvanas? Nav pieņemami, ka cilvēki nezin, kādas īsti dāvanas tiem piemīt. Samsonam bija gara dāvana, lai nogalinātu lauvu (Soģ. 14:5,6); brīdī, kad viņš sastapās ar rēcošo dzīvnieku, viņš skaidri zināja, kāds gars viņam ir dots. Viņa prātā nevarēja būt nekādas šaubas. Tas ir krasā kontrastā ar tiem, kas šodien apgalvo saņēmuši Svēto Garu, bet nevar izdarīt nekādas noteiktas darbības, ne arī zin, kādām dāvanām viņiem būtu jāpiemīt.

Šeit nav citas alternatīvas, kā vien secināt, ka šādiem cilvēkiem ir bijusi dramatiska emocionāla pieredze kaut kā saistīta ar kristietību, un tam sekojošais pagrieziens viņu attieksmē pret dzīvi ir radījusi viņiem dīvainu kaut kā jauna izjūtu viņos pašos.To zinot, viņi ir ņēmuši Bībeles pantus, kuros runāts par Svēto garu un nosprieduši “tas nu ir tas, ko es šobrīd izjūtu!”. Viņu līksmais mācītājs vēl uzsit pa pazodi un saka “Tev pilnīga taisnība. Slavē Dievu!” un lieto šādus piemērus kā “pierādījumu”, pārliecinot citus, lai arī tie saņemtu Svēto garu. Pamatiemesls šādam farsam ir Bībeles izpratnes trūkums, kurš cilvēkam bijis pirms viņa iedomātās “atgriešanās”.

Kad mēs cīnāmies pret mūsu pašu jūtu maldīgumu (Jer.17:9), mums stingri jāstāv uz Bībeles principu stiprās klints. Šajā darbā nekas nav nepieciešamāks kā studijas par to, kā Dieva gars strādā. Mums visiem patīk domāt, ka Dieva spēks strādā kopā ar mums mūsu dzīvēs. Bet kā un kāpēc Viņš to dara? Vai arī mums it tās gara dāvanas, kas Bībelē aprakstītajiem vīriem? Ja mēs vēlamies patiesi pazīt Dievu un uzturēt ar Viņu dzīvas attiecības, mēs drīz vien pamanīsim neatliekamu vajadzību šīs lietas pareizi izprast.

DĀVANU NOZĪME PIRMAJĀ GADSIMTENĪ

Atceroties pamatprincipus par Dieva gara dāvanām, kurus mēs jau esam apguvuši, esam nonākuši pie Jaunās Derības rakstiem par gara dāvanām, kuras piemita agrīnajai baznīcai (piem. grupai ticīgo, kuri dzīvoja nākamajā paaudzē pēc Jēzus laika).
Kristus pēdējā pavēle saviem apustuļiem bija iet pasaulē un sludināt Evaņģēliju (Mk. 16:15,16). To viņi arī darīja, kā galveno uzsverot Kristus nāves un augšāmcelšanās vēsti. Bet atcerieties, ka tajā laikā nebija tādas Jaunās Derības, kā mēs to tagad pazīstam. Viņiem stāvot tirgus laukumos un sinagogās un runājot par šo Jēzu no Nācaretes, viņu stāsts izklausījās diezgan ekscentrisks – galdnieks no Izraēlas, kurš bija bez grēka, nu nomiris un augšāmcēlies, pilnībā piepildot Vecās Derības pravietojumus, un nu aicina visus kristīties un sekot Viņa piemēram.

Tajos laikos arī citi vīri mēģināja atrast sev kultu sekotājus. Bija jābūt kādai iespējai kā pierādīt pasaulei, ka tā vēsts, ko sludināja kristieši, patiesi nāca no paša Dieva, nevis pārstāvēja grupiņas Ziemeļizraēlas zvejnieku filozofiskos uzskatus.

Mūsdienās mēs atsaucamies uz Jaunās Derības rakstiem par Jēzus darbību un mācību, lai pierādītu, ka mūsu vēsts nāk no Dieva; bet tajās dienās, pirms vēl šis Dieva vārds bija pierakstīts un pieejams, Dievs saviem sludinātājiem ļāva lietot Savu Svēto Garu, lai pierādītu sava teiktā patiesīgumu. Tas bija noteikts nolūks dāvanu lietošanai pasaules priekšā; Jaunās Derības rakstītas versijas trūkums ticīgo grupai radīja grūtības augt ticībā. Daudzām praktiskām problēmām, kas radās viņu starpā, trūka skaidra risinājuma; bija ļoti maz, pēc kā vadīties tiem, kas gribēja augt ticībā Kristum. Šo iemeslu dēļ agrīnajiem ticīgajiem caur iedvesmotiem vēstījumiem bija pieejamas Svētā Gara dāvanas, līdz Jaunajā Derībā tika apkopoti šie vēstījumi un Jēzus mācība tika uzrakstīta un tika laista apgrozībā.
Kā vienmēr, Svētā Gara došanas iemesli tika norādīti absolūti skaidri:

- “..uzkāpis augstumā, Viņš (Jēzus) saņēmis gūstekņus, devis dāvanas cilvēkiem…lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam (sludināšanai), Kristus miesai par stiprinājumu” (Ef.4:8,12)

- Pāvils rakstīja ticīgajiem Romā: “Jo es ilgojos jūs redzēt, lai varētu nest kādu garīgu velti jums par stiprinājumu” (Rom.1:11)

Attiecībā par dāvanu lietošanu Evaņģēlija sludināšanai mēs lasām:

- “jo mūsu evaņģēlija vēstījums neparādījās vienīgi vārdos, bet spēkā, Svētā
Garā un stiprā pārliecībā” (1.Tes.1:5, sal. ar 1.Kor.1:5,6)

- Pāvils varēja stāstīt “par to, ko Kristus darījis caur mani, gan vārdos, gan darbos, vezdams pie ticības citas tautas, Gara spēkā, varenām zīmēm un brīnumiem: sākot ar Jeruzālemi, es visapkārt līdz pat Illīrijai visur esmu izpildījis savu uzdevumu, pauzdams Kristus evaņģēliju” (Rom.15:18,19)

- Attiecībā uz Evaņģēlija sludinātājiem mēs lasām: “arī pašam Dievam liecību dodot ar zīmēm un brīnumiem un dažādiem vareniem darbiem un izdalot Svētā Gara dāvanas pēc Sava prāta” (Ebr.2:4)

- Pirms evaņģēlija sludināšanas Kiprā notika brīnumi, tā ka “prokonsuls, redzēdams notikušo, kļuva ticīgs, brīnīdamies par Tā Kunga mācību” (Ap.d. 13:12).

Tādējādi šie brīnumi lika viņam ar pienācīgu cieņu attiekties pret to mācību, kas viņam tika sludināta. Arī Ikonijā “Viņi … sludināja, paļaudamies uz To Kungu, kas apliecināja Savu žēlastības vārdu, likdams notikt zīmēm un brīnumiem caur viņu rokām” (Ap.d.14:3)

To visu apkopo piebilde par apustuļu paklausību pavēlei iet un sludināt: “Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm” (Ap.d.4:31).

NOTEIKTAS LIETAS NOTEIKTOS LAIKOS

Šīs gara dāvanas tātad tika dotas lai tiktu paveiktas noteiktas lietas noteiktā laikā. Tas parāda apgalvojuma, ka tas, ka cilvēkam piemīt kādas brīnumainas spējas ir viņa visas dzīves pieredze, kļūdainumu. Apustuļi, ieskaitot Pēteri, tika “Svētā gara pildīti” Vasarsvētku laikā, drīz pēc Jēzus debesbraukšanas (Ap.d.2;4). Tāpēc viņi arī spēja runāt svešvalodās lai varētu pasniegt kristiešu evaņģēliju neparastā veidā. Kad varas vīri gribēja viņus ierobežot, “Pēteris, Svētā Gara pilns” spēja viņiem pārliecinoši atbildēt. Kad viņi tika atbrīvoti no cietuma, tiem tika dotas dāvanas iet un sludināt –“ tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus” (Ap.d.4:31).

Uzmanīgs lasītājs ievēros, ka nav teikts, ka “viņi, esot jau pilni gara” darīja šīs lietas. Viņi tika gara piepildīti, lai paveiktu noteiktas lietas, bet viņiem bija jātiek piepildītiem no jauna, lai sasniegtu jaunus mērķus Dieva plānā. Līdzīgi kā Pāvils bija “pildīts ar Svēto Garu” savās kristībās, bet kādus gadus vēlāk viņš atkal tika “Svētā Gara pildīts” tā iemesla dēļ, lai sodītu negodīgo vīru ar aklumu. (Ap.d. 9:17; 13:9).

Runājot par brīnumainām dāvanām, Pāvils rakstīja, ka agrīnajiem kristiešiem “piešķirta žēlastība tādā mērā, kādā to Kristus mums ir dāvinājis” (Ef.4:7). Grieķu vārds, ko mēs tulkojam kā “mērs” nozīmē “ierobežots daudzums vai pakāpe”. Tikai Jēzum bija dāvanas bez mēra, bez tam ar pilnīgu brīvību tās lietot, kad vien Viņš vēlējās (Jņ.3:34).

Tagad uzskaitīsim, kuras gara dāvanas ir visbiežāk uzskaitītas un ir piemitušas cilvēkiem pirmajā gadsimtā.

GARA DĀVANAS PIRMAJĀ GADSIMTĀ

Pravietošana

Grieķu skaidrojums vārdam “pravietis” apzīmē kādu, kurš uz priekšu pasaka Dieva vārdus – t.i. ikviens cilvēks, kurš ir iedvesmots runāt Dieva vārdus, kas tajos laikos ietvēra arī nākotnes notikumu pareģošanu (skat.2. Pēt.1:19-21). Šādi “pravieši” – tie, kuriem bija praviešu dāvanas – nāca “no Jeruzālemes uz Antiohiju. Viens no tiem, vārdā Agabs, cēlās un Gara spēkā sludināja, ka liels bads nākšot pār visu pasauli. Tas notika Klaudija laikā. Un mācekļi apņēmās, kurš spēja, sūtīt pabalstu brāļiem, kas dzīvoja Jūdejā” (Ap.d. 11:27-29). Šāda ārkārtīgi specifiska pareģošana, kas skaidri piepildījās dažu tuvāko gadu laikā, nav sastopama starp tiem, ka šobrīd apgalvo, ka viņiem piemītot pareģošanas spēja; patiesi, tik pārliecināta bija agrīnā baznīca, ka viņiem patiesi ir dota pareģošanas dāvana, ka viņi ziedoja gan savu laiku, gan naudu, lai sniegtu palīdzību brāļiem, kuriem pareģoti grūti laiki. Pavisam nedaudz šādu piemēru mēs varam atrast šodienas ‘tā sauktajās’ ‘gara pildītajās’ baznīcās.

Dziedināšana

Redzot, ka apustuļi sludināja labo vēsti (Evaņģēliju) par gaidāmo Dieva Valstības pilnību uz zemes, šķita, ka viņiem sava vēsts ir jāapstiprina ar brīnumu darīšanu, kas apliecinātu gaidāmo prieku nākamajā laikā, kad “.. klibais lēkās kā briedis un mēmo mēle gavilēs, jo ūdens izverd tuksnesī un strauti izkaltušā klajumā” (Js.35:5,6). Vairāk par apstākļiem Dieva Valstībā lasiet 5. nodaļā. Kad Dieva Valstība būs nodibināta uz zemes, tad tādi apsolījumi kā šis netiks piepildīti līdz pusei, ne arī būs kāda neskaidrība, vai Valstība šeit ir vai nav. Tādēļ Dieva brīnumainais apstiprinājums par vēsti par Valstību, tika dots pārliecinošā, noteiktā formā, kura nevarēja tikt noliegta; šī iemesla dēļ daudzas no brīnumainajām dziedināšanām, ko veica agrīnie ticīgie, notika liela ļaužu pulka priekšā.

Klasisks piemērs ir atrodams gadījumā ar Pēteri, kurš dziedināja klibo ubagu, kurš katru rītu gulēja pie ieejas templī. Ap.d.3:2 tiek pieminēts, ka viņš pie tempļa tika nolikts katru dienu, lai ļaudis viņu redzētu. Pēc tam, kad Pēteris, izmantojot savas gara dāvanas, viņu izdziedināja, “tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri, un, uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu. Visi ļaudis redzēja viņu staigājam un Dievu teicam; tie viņu pazina un zināja, ka viņš bija tas pats, kas dāvanu dēļ pie Tempļa Krāšņajām durvīm bija sēdējis, un viņi izbijās un brīnījās par to, kas viņam bija noticis. Viņam pie Pētera un Jāņa turoties, visi ļaudis izbijušies saskrēja pie tiem” (Ap.d.3:7-11).

Pēc tam Pēteris nekavējoties iesaistīja visus atklātā sarunā par Kristus augšāmcelšanos. Neapstrīdamam, neapšaubāmam piemēram, kāds bija šis izdziedinātais ubags, esam visu acu priekšā, mēs varam būt pārliecināti, ka viņi pieņēma Pētera vārdus kā nākošus no Dieva. Tempļa ieejai “lūgšanu stundā” (Ap.d.3:1) vajadzēja būt cilvēku pārpildītai, līdzīgi kā iepirkšanās centram sestdienas rītā. Tādās vietās Dievs izvēlējās apstiprināt savu vārdu patiesumu ar brīnumu. Līdzīgi kā Ap.d. 5:12 mēs lasām, ka “caur apustuļiem notika daudz zīmju un brīnumu ļaužu starpā”. Parastie apgalvojumi, ko izsaka ‘Pentakostāļu’ dziedinātāji un tiem līdzīgi, grozās ap to, kas ir noticis drīzāk blakus baznīcās nevis uz ielas, un ‘ticīgo’ klātbūtnē, kuri ir uzbudināti ‘brīnuma’ gaidās, nevis parastu, pret brīnumiem nocietinātu cilvēku vidū.

Jāsaka, ka cilvēkam, kas šobrīd raksta, ir bijusi ievērojama pieredze pārrunājot šos jautājumus ar mūsdienu pretendentiem uz gara dāvanām, kā arī iespēja pieredzēt daudzus apgalvojumus par garīgu dāvanu piederību. Tomēr mana ‘personīgā liecība’ redzot daudzus nepārliecinošu dziedināšanu gadījumus, un labākos daļējas izdziedināšanas gadījumus, nav speciāli sīki jāizskata; jebkurš godīgs šo baznīcu loceklis atzīs, ka daudz kas no tā notiek. Daudz gadījumos es esmu to teicis saviem labi gribošajiem pentakostāļu draugiem, “es labprāt ticētu, ka jums ir kāds īpašs spēks. Bet Dievs vienmēr ir skaidri parādījis, kas ir Viņa spēks un kas nav; tātad nav bezjēdzīgi jums jautāt, lai jūs man šo faktu nodemonstrējat – un tad es vairāk nosliekšos pieņemt jūsu doktrinālo pozīciju, kuru šobrīd es vienkārši nevaru saskaņot ar Rakstiem”. Nekad man nav tikusi sniegta skaidra “gara un spēka demonstrācija’.

Pretrunā ar manu attieksmi, ortodoksālie Jūdi pirmajā gadsimtā nespēja pieņemt, ka kristiešiem piemīt brīnumainas Dieva gara dāvanas. Tomēr viņiem nācās to atzīt: “Jo šis cilvēks dara daudz zīmju” (Jņ.11:47) un “Jo, ka tiešām brīnums caur tiem noticis, tas visiem ir zināms, kas Jeruzālemē dzīvo, un mēs to nevaram noliegt” (Ap.d.4:16). Līdzīgi kā tie, kuri dzirdēja apustuļus runājam mēlēs, “sabijās” (AP.d.2:6). Šodien gan nevaram novērot tādu reakciju uz pentakostāļu pļāpāšanu. Tas, ka cilvēki, kuri ir daudz labvēlīgāk noskaņoti pret mūsdienu ‘pentakostāļiem’ var pamatoti noliegt, ka tie patiesi veic brīnumus, ir nozīmīgs mūsu sarunas pieturas punkts. Ja tikai viens brīnums izraisīja sensāciju visā Jeruzalemē, vai nebūtu saprātīgi ieteikt izdarīt tikai vienu brīnumu Trafalgara skvērā Londonā vai Niaharuru parkā Nairobi, kur pēc tam visa pasaule varētu atzīt, ka arī mūsdienās cilvēkiem tiek dotas brīnumainās Dieva gara dāvanas? Tā vietā Pentakostāļi gaida, lai pasaule notic sekojošiem ‘pierādījumiem’ un tajā balstītu savu ticību:

- Izārstēšanās (laika gaitā) no kuņģa čūlas; ārstēšanās procesam būtu jāsākas pēc lūgšanu sapulces.
- Deformētu locekļu iztaisnošana.
- Redzes vai dzirdes uzlabošana, kaut arī nereti šīs maņas atgriežas iepriekšējā stāvoklī.
- Depresijas ārstēšana.

Šiem piemēriem vēl jāpievieno fakts, ka ambulances veda slimnīcu pacientus un T.O. Osborna dziedināšanas krustakariem Kenijā, Nairobi; autovadītāji, sastopoties ar ētisko dilemmu – palikt vai braukt atpakaļ, palika – un tāpat cietēji nesaņēma nekādu ārstēšanu.

Tomēr izaicinājums tiek mests, publiski izplatot plakātus ar aicinājumiem uz šādām sapulcēm: “Nāciet piedzīvot brīnumu!” Psiholoģiski ir radīta skatuve visiem auto-suģestijas veidiem un tam līdzīgiem. Nekur Jaunajā Derībā nav pat niecīgākā mājiena, ka pirms kāda brīnuma notikšanas būtu bijusi vajadzīga šāda masveidīga psiholoģiska apstrāde. Ir acīmredzami, ka dažiem no pirmajā gadsimtā dziedinātajiem cilvēkiem pat nebija ticības – viņi pat nezināja, kas Jēzus tāds ir( Jņ.5;13; 9:36).

Līdzīga psihes bombardēšana tiek sasniegta samežģot prātu ar atkārtotu lūgšanu skaitīšanu, bungu ritmu un saviļņojošu mūziku. Nevar būt nekādu šaubu, ka jebkura saprātīga apziņa par Dievu – un jebko citu – tā tiek pilnīgi nomākta. Rakstītājs var atsaukt atmiņā vairākas baznīcas sapulces dažādās vietās, un katru reizi pieredzētās smagās galvassāpes, ko rada iekšējā cīņa ar vēlmi saglabāt saprātīgu, līdzsvarotu, Biblisku izpratni, sastopoties ar kārdinājumu apmaldīties bungu ritmā un roku plaukšķināšanā. Fakts, ka tas viss notiek kā nepieciešama priekšspēle pentakostāļu ‘brīnumam’ jau vien ir pietiekošs pierādījums tam, ka ‘dziedināšanas’ ir emocionālā un psiholoģiskā stāvokļa rezultāts, nevis tieša darbība ar Dieva garu. Pretēji tam, Pēteris varēja veikt patiesus brīnumus, ārstējot cilvēkus, kas gulēja uz ceļa (Ap.d.5:15); Pāvila brīnumainajām spējām bija aculiecinieks valdības ministrs (Ap.d. 13:12.13), kā arī daudzie Listras pagāni (Ap.d. 14:8-13). Kā tas tika prasīts gara dāvanu mērķa un dabas dēļ, šīs lietas tika darītas publiski, un nekādi nevarēja tikt izskaidrotas savādāk kā vien atzīstot, ka ir darbojies Dieva spēks, kas ticis atklāti izrādīts caur Viņa mācekļiem.

Rezultāts vienam no Kristus dziedināšanas brīnumiem bija līdzīgs: “ visi izbrīnījās un Dievu teica, sacīdami: "To mēs nemūžam vēl neesam redzējuši” (Mk. 16:15,16).

MĒLES

Apustuļi, skarbi zvejnieki, kādi daži no viņiem bija, saņēma lielas pilnvaras iet pasaulē un sludināt Evaņģēliju (Mk.16:15,16). Var gadīties, ka viņu pirmā reakcija bija “Bet es nezinu valodas!” Viņu gadījumā pat nebija runas par to, ka “man skolā slikti veicās ar valodām,” jo viņi vispār skolā nebija gājuši. Par viņiem visiem bija rakstīts, ka tie bija “nemācīti un vienkārši cilvēki” (Ap.d. 4:13), kad tas viss notika. Un pat daudz izglītotākajiem sludinātājiem (piem. Pāvilam) valodas barjera joprojām bija grūti pārvarama. Kad cilvēki tika pievērsti ticībai, tad paļaušanās vienam uz otru, lai varētu sniegt pamācības (Jaunā Derība nebija pieejama rakstītā formā) norādīja uz to, ka valodu nezināšana bija pietiekami liela problēma.

Lai ar to kaut kā tiktu galā, tika dota dāvana runāt svešvalodās (“mēlēs”), kā arī spēja tās saprast. Dažos Bībeles tulkojumos ir pieminētas “mēles” vai “valodas”. Skaidrs, ka ir krass pretstats starp šo uzskatu par “mēlēm” un to, kā daudzi “no jauna dzimušie” kristieši par “mēlēm” runā kā par estātisku nesaprotamu skaņu izpausmi. Šo neizpratni varētu izkliedēt paskaidrojums, ka Bībelē, runājot par “mēlēm” tiek domātas svešvalodas.

Jūdu vasarsvētkos, drīz pēc Kristus uzņemšanas Debesīs, apustuļi “un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: "Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu - partieši, mēdieši, ēlāmieši un kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti, krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam." Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: "Kas tas ir?"” (Ap.d.2:4-12). Nešķiet, ka būtu jāliek dubultuzsvars cilvēku pārsteigumam un izbrīnam, ja viņi būtu dzirdējuši tikai mumbo- džumbo runāšanu, kā to dara tie, kas šodien apgalvo, ka viņiem esot šīs dāvanas runāt ‘mēlēs’; tas drīzāk dod vaļu sarkasmam vai vienaldzībai, nevis apbrīnam un pārliecībai no runāto vārdu izpratnes, kā tas notika Ap.d.2.nod aprakstītajos notikumos.

Ārpus skaidrām paralēlēm starp “mēlēm” un “valodām” Apustuļu darbu 2.nod 4-11, “mēles” ļoti uzskatāmi tiek lietotas ar vārda “valodas” nozīmi arī citās Jaunās Derības nodaļās; frāze “tautas, ciltis, valodas” Atklāsmes grāmatā tiek lietota 5 reizes, runājot par visiem pasaules ļaudīm (Atkl.7:9; 10:11; 11:9; 13:7; 17:15). Grieķu vārds, kas apzīmē “mēles” parādās Vecās Derības grieķu versijā (ko sauc par ‘Septuagintu’) ar vārda ‘valodas’ nozīmi (skat.1.Moz.10:5; 5.Moz. 28:49; Dan.1:4).

1.Kor.14 ir saraksts ar pavēlēm, kuras tiek dotas sakarā ar valodas dāvanu lietošanu; 21.pantā tiek citēts Js.28:11, sakarā ar to, kā šo dāvanu lietot, lai liecinātu pret jūdiem: “Bauslībā rakstīts: svešās mēlēs un ar svešu cilvēku lūpām Es runāšu uz šo tautu…”. Js.28:11 galvenokārt atsaucas uz Izraēliešu iebrucējiem kas runā ar Jūdiem valodās (“mēlēs”), kuras tie nesaprot. Paralēles starp “mēlēm” un “lūpām” norāda, ka “mēles” bija svešvalodas. Ir vēl daudz citu norādījumu 1.Kor.14, ka “mēles” attiecas uz svešvalodām. Šī nodaļa ir Pāvila iedvesmots kriticisms pret dāvanu ļaunprātīgu izmantošanu, kāda notika agrīnajā baznīcā, un tādējādi dod arī ieskatu mēlēs runāšanas dāvanu un pravietošanas būtībā. Mēģināsim sniegt nelielu komentāru. Kā atslēga tam noderēs 37.pants:

“Kas sevi tur par pravieti vai gara cilvēku, tam jāatzīst, ka tas, ko es jums rakstu, ir Tā Kunga pavēle.”

Ja kāds apgalvo ka ir gara apdāvināts, tad viņam arī jāpieņem sekojošās pavēles kā lietot Dieva iedvesmotās dāvanas. Ikviens, kurš šodien neklausa šīm pavēlēm, tādējādi atklāti atzīst, ka nonicina Dieva iedvesmotos vādus. Panti no 11-17:

“Un, ja es kādu valodu nesaprotu, tad es būšu runātājam svešinieks, un runātājs būs man svešinieks.

Tā kā jums ir tieksmes pēc garīgajām dāvanām, tad rūpējieties, ka esat bagāti ar dāvanām, ar kurām varat celt draudzi.

Tādēļ, kas mēlēs runā, lai lūdz Dievu, ka viņš to var arī izskaidrot.

Jo, kad es, mēlēs runādams, lūdzu Dievu, tad mans gars gan lūdz, bet mans prāts paliek neauglīgs.

Kā tad tas patiesībā ir? Es taču gribu Dievu lūgt garā, bet gribu lūgt arī ar prātu; es gribu dziedāt garā, bet gribu dziedāt arī ar prātu.

Ja tu garā slavē Dievu, kā gan vienkāršais draudzes loceklis pēc tavas pateicības varēs sacīt savu āmen? Jo viņš nesaprot, ko tu runā. Varbūt tava pateicība ir laba, bet tā citu neceļ.”

Runāt valodā, ko nesaprot dievkalpojumā sanākušie ļaudis tātad ir bezjēdzīgi. “Mumbo džambo” valodas lietošana tiek izslēgta – kā gan vienkāršais draudzes loceklis varēs teikt “āmen” lūgšanas beigās pēc buldurēšanas, ko nebūs sapratis? Atcerieties ka “Āmen” nozīmē “tā tam būt”,t.i. ‘es pilnībā piekrītu tam, kas sacīts šajā lūgšanā’. Runāšana valodā, ko nesaprot tavi brāļi, tos neceļ, saka Pāvils.

Es atceros kā es dalīju traktātus, kas ārpus Bilija Grahama “krustagājiena” priekšnesumam, aicinot cilvēkus atgriezties pie Bībelē balstītas attieksmes pret kristietību. Kāda sajūsmināta sieviete centās mani pārliecināt, ka mana kristodelfiskā doktrīna ir “velna vadīta” – kādas 10 minūtes pļāpājot “mēlēs”. Mana ticība šādi nekādi nevarētu tikt “celta”; neapšaubāmi tas bija tas, ko Pāvils vēlēja nedarīt.

18.pants

“Es pateicos savam Dievam, es vairāk nekā jūs visi runāju mēlēs.”

Pāvilam savu plašo ceļojumu dēļ, sludinot Kristu, valodu dāvana bija nepieciešama kā nevienam.

19.pants

“Bet draudzē es gribu labāk piecus sapratīgus vārdus runāt, lai citus pamācītu, nekā desmit tūkstošu vārdu mēlēs.”

Tas ir gluži skaidrs. Vienkāršs teikums par Kristu angliski man dod vairāk labuma nekā stundu gari sprediķi svešvalodā – vai ‘mumbo-džambo”

22.pants

“Tā mēles nav par zīmi ticīgajiem, bet neticīgajiem, bet pravietošana nav neticīgajiem, bet ticīgajiem.”

Runāšana mēlēs tātad galvenokārt tika lietota nepārtrauktai evaņģēlija sludināšanai. Tomēr šodien apgalvojumi par dāvanām runāt “mēlēs” galvenokārt parādās ‘ticīgo’ grupās vai (acīmredzami) viņu personīgajā, individuālajā pieredzē, kad viņi ir vieni. Ir hronisks trūkums piemēru, kad šādi cilvēki būtu spējuši brīnumaini runāt svešvalodās, lai sludinātu evaņģēliju. 90 gadu sākumā radās iespēja sludināt Kristu Austrumeiropā, bet (tā sauktās) ‘evaņģēliskās’ baznīcas izplatīja literatūru angliski valodas barjeras dēļ! Protams, ka vajadzētu lietot dāvanas runāt mēlēs, ja vien mums tādas būtu! Un lielas masu evaņģēlists Reinhards Saibers, apgalvojot, ka viņam piemīt fenomenālas Gara dāvanas, tomēr uzrunāja pūli Kampalā, Ugandā ar tulka palīdzību.

23.pants:

“Ja visa draudze sanāktu kopā un visi runātu mēlēs, un ienāktu svešinieki vai neticīgi, vai tie neteiks, ka esat prātu zaudējuši?”

Tieši tas arī ir noticis. Musulmaņi un pagāni tieši tā ir izsmējuši mēlēs runātāju dīvaino uzvedību visā Ziemeļāfrikā. Pat vidusmēra kristietis pabāzis galvu kādā pentakostāļu sapulcē, ļausies izjūtai, ka šie cilvēki ir traki.

27.pants:

“Un, ja mēlēs runā, tad lai uzstājas divi, ja daudz, trīs, un cits pēc cita un viens lai tulko.”

Tikai divi vai trīs cilvēki ar valodas dāvanām bija nepieciešami viena dievkalpojuma laikā. Nebūt nešķiet, ka viena auditorija būtu jāuzrunā vairāk kā 3 dažādās valodās. Tāds dievkalpojums drīz zaudētu jebkādu sakarību, ja katrs runātāja teikums būtu jātulko vairāk nekā 2 reizes. Ja valodas dāvanas tiktu pielietotas kādā sanāksmē Londonas centrā, kuru apmeklētu angļi, daži francūži un pāris vācu tūristu, tad runātāji varētu sākt:

Mācītājs: Good evening (angliski).

Pirmais valodās runātājs: Bon soir (franciski).

Otrais valodās runātājs: Gutten abend (vāciski).

Protams, viņiem būtu jārunā vienam pēc otra. Sajukums rastos, ja viņi runātu reizē; tai pat laikā, esošā “mēlēs runāšanas” fundamentāli emocionālā veida rezultātā, šis fenomens notiek no daudzām mutēm vienlaicīgi. Esmu novērojis, ka tad, kad viens cilvēks sāk, pārējie drīz vien viņam seko.

Valodu dāvana bieži vien ir lietota saistībā ar praviešu dāvanām, tā, lai Dieva iedvesmotā vēsts varētu tikt sludināta tālāk (izmantojot pravieša dāvanas) valodā, kas ir svešvaloda tās sludinātājam (izmantojot dāvanu runāt mēlēs). Piemērs šādai divu dāvanu izmantošanai atrodams Apustuļu darbos 16:6. Tomēr sanāksmē Londonā, kuru apmeklēja angļi kā arī daudz franču tūristu, runātājs runāja franciski, un klātesošie angļi “netika celti”. Tādējādi dāvanai tulkot mēles (vai valodas) būtu jābūt klātesošai, lai ikviens varētu saprast – mūsu piemērā, lai varētu tulkot no franču uz angļu valodu. Līdzīgi, ja jautājumu uzdotu kāds no franciski runājošiem, runātājs nebūtu spējīgs viņam atbildēt bez palīdzības, pat ja viņam būtu dāvana runāt franciski to pašam nesaprotot. Šajā gadījumā tulkošanas dāvana būtu nepieciešama, lai viņam palīdzētu.

Ja nebūtu neviena, kuram būtu tulkošanas dāvanas, kad tas ir vajadzīgs, dāvana runāt mēlēs netiktu lietota: “…viens lai tulko. Un, ja nav tulkotāja, tad lai tie cieš klusu draudzē un lai runā tik sev un Dievam” (1.Kor.14:27,28). Apstāklis, ka daudzi modernie pretendenti uz runāšanu “mēlēs” runā ‘valodās’, kuras nesaprot neviens, un bez tulkotāja, ir nepārprotami tīra šo pavēļu neklausīšana.
Panti 32,33:

“Praviešu gari praviešiem klausa. Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs.”

Tas, ka kādam ir Svētā Gara dāvanas tātad netiek saistītas ar pieredzi, kura cilvēku izrauj no normālas apziņas sfēras; gars ir atkarīgs no tā lietotāja kontroles, nevis spēks, kurš to pārņem līdz tādai pakāpei, ka sāk darboties nevilšus. Bieži tiek nepareizi apgalvots, ka dēmoniem vai ‘ļaunajiem gariem’ pieder ‘neizglābtie’ (skat.6.3 nodaļu), bet Svētais Gars piepilda ticīgos. Bet gara spēks, par ko tiek runāts 1.Kor.14:32 bija priekšmets tā īpašnieka kontrolei noteiktu mērķu sasniegšanai; tas nebija darbīgs labā spēks kontrastā ļaunā spēkam, kas ir cilvēka dabā. Bez tam, mēs jau esam agrāk par to runājuši, ka šie Svētā Gara spēki nāca pār apustuļiem noteiktos laikos, lai paveiktu noteiktas lietas, nevis bija ar viņiem nepārtraukti.

Iegansts, ko izmanto dāvanu turētāji, lai tās lietotu kā piederētos Dieva miera mīlestībai un naidam pret nepaklausību (33.p), šķiet sasniedz nedzirdīgas ausis mūsdienu Pentakostālajās draudzēs.

34. pants

“Sievas lai draudzes sapulcēs cieš klusu, kā tas parasts visās ticīgo draudzēs; jo tām nav atļauts runāt, bet jābūt paklausīgām, kā arī bauslība nosaka.”

Šādā gara dāvanu lietošanas kontekstā ir nenoliedzami uzsvērts, ka sievietēm nevajadzētu tās lietot dievkalpojuma laikā. Vairumā gadījumu ir sagaidāma tā ignorēšana, ja esošais ‘mumbo –džumbo’ runāšanas fenomens ir izskaidrojams emocionālā uzbudinājuma nodošanā no vienas personas otrai. Sievietes, bērni – patiesi ikviens, kurš ir klātesošs un to vēlas – var tikt šādi stimulēts, un tādējādi estātiski izpausties, kas tiek apzīmēts kā “mēles”.

Sieviešu vadība, atsaucoties uz “runāšanu mēlēs” un “pravietošanu” modernajās baznīcās vienkārši nevar tikt saskaņota ar skaidro pavēli, kas izteikta šajā pantā. Smieklīgais un bezcerīgais arguments, ka Pāvils ir bijis sieviešu nīdējs tiek apstrīdēts dažus pantus tālāk: “Kas sevi tur par pravieti vai gara cilvēku, tam jāatzīst, ka tas, ko es jums rakstu, ir Tā Kunga pavēle” (1.Kor.14:37) – nevis Pāvila personīgi.

Ikvienam, kurš tic Dieva iedvesmotai Bībelei ir jāpieņem, ka šīs pavēles 1.Kor.14 ir jāuzskata par nopietnām; to atklāta neievērošana var tikai liecināt par ticības trūkumu Rakstu pilnīgai atklāsmei – vai arī par sevis atzīšanu kā tādu, kurš nav garīgi apdāvināts, saprotot, ka ikviens, kuram trūkst dāvanu, noliegs, ka pavēles, kas skaidri uzrādītas 1.Kor.14, ir Tā Kunga pavēles mums. Šī argumenta loģika ir patiesi iznīcinoša. Vai tā gaismā jūs varat palikt šādas baznīcas loceklis, vai arī vēlēties tiem sekot?

Kā piebilde šai nodaļai, ir ārkārtīgi nozīmīgi, vai tām sektām, kuras apgalvo runājam mēlēs, ir ticis zinātniski pierādīts augstāks depresijas līmenis, salīdzinot ar cilvēkiem, kas nāk no ārpuses? Keita Meadora, Vanderbiltas Universitātes psihiatrijas profesore no ASV veica nozīmīgus pētījumus, analizējot depresijas saistību ar cilvēku reliģisko pamatu. Viņa noskaidroja, ka “nopietnu depresijas gadījumu līmenis… starp Pentakostālo draudžu kristiešiem, salīdzinājumā ar citām pārskata grupām, bija 5,4% pret 1,7%.” Šī darba rezultāti ir aprakstīti žurnālā “Hospital and Community Psychiatry”, 1992.g. Dec. 3, 00

Interesants raksts, kas sniedz tos pašus secinājumus, tika publicēts ‘International Herald Tribune’, 1993. g. februārī; virsraksts runā pats par sevi: “Pentakostāļi diagrammas virsotnē, runājot par grūtsirdību”. Kāpēc tas tā? Neapšaubāmi tas jābūt saistītam ar faktu, ka garu dāvanu ‘pieredze’, par kuru runā pentakostāļi (un citi), nav nekas cits kā sāpīga psiholoģiska blēdība.



Mājas lapa	2.3: Svētā Gara Dāvanas
	2.3: Svētā Gara Dāvanas
Bībeles Pamati	Vairākas reizes savos darījumos ar cilvēkiem, Dievs tika deleģējis Sava spēka (“Svētā Gara”) lietošanu cilvēkiem. Tomēr tas nekad nav noticis “neaizpildīta čeka” formā, kā tas būtu bijis, ja šie cilvēki būtu varējuši darīt ko vien vēlas; Svētā Gara lietošana vienmēr ir tikusi dota kādam īpašam mērķim. Kad tas tika sasniegts, Svētā Gara dāvana tika atņemta. Mums jāatceras, ka Dieva gars darbojas, lai paātrinātu tā mērķa sasniegšanu, kas ir Viņa prātā. Viņa mērķis bieži vien pieļauj īstermiņa ciešanas cilvēku dzīvēs, lai piepildītu Viņa ilgtermiņa mērķi (skat.Nod.6:1), tātad nevar gaidīt, ka Viņa Svētais Gars vienmēr darbosies tā, lai atvieglotu cilvēciskās ciešanas šajā dzīvē. Tas ir krasā kontrastā ar populāro kristiešu attieksmi pret Svēto Garu mūsdienās; tiek radīts iespaids, ka ticība Kristum ir vērtīga tāpēc, ka nes kādus fiziskus labumus, piem. ārstēšanu no slimībām, ko varētu dot Svētais Gars. Tas varētu izskaidrot kāpēc konfliktu plosītās valstīs, tādās kā Uganda, ir bijis ievērojams daudzums cilvēku, kuri ir apgalvojuši, ka viņiem piemīt gara dāvanas dziedināt. Vēsturiski šādi apgalvojumi bieži vien sakrīt ar laiku, kad cilvēkiem ir patiesi lielas vajadzības. Tas pats par sevi liek uz šādiem apgalvojumiem skatīties ar zināmām aizdomām; ja kāds lūkojas pēc spējām, kas varētu sniegt atvieglojumu cilvēka patreizēji nožēlojamā stāvoklī, tad ir viegli apgalvot, ka ir atrasts kāds, kas varētu tajā līdzēt. Daudz kristiešu šodien apgalvo, ka viņiem piemītot brīnumainas gara dāvanas, tikai viņiem pajautājot, kādam mērķim tās domātas, novērojama liela nepārliecinātība. Dievs Savu garu vienmēr ir devis, lai sasniegtu kādu noteiktu mērķi. Šī iemesla pēc tie, kuriem patiesi bija gara dāvanas, skaidri zināja kā viņiem tās jālieto, un tādējādi arī nesasniedza tikai daļējus panākumus tās lietojot. Tas ir krasā kontrastā ar tām daudzajām kļūmēm un daļējiem panākumiem dziedināšanās, ko novērojam pie tiem, kas šodien apgalvo, ka viņiem piemītot gara dāvanas dziedināt. Sekojošie piemēri visi uzrādīs noteiktus iemeslus un mērķus, kas bijuši par iemeslu gara dāvanu saņemšanai. Nevienā no šiem gadījumiem nav bijis nekāds subjektīvs elements, kas būtu saistīts ar dāvanu saņemšanu, ne arī šo dāvanu saņēmēji varēja tās lietot tik tāpēc vien, ka šķita tam piemēroti. Kad mēs runājam par Dieva garu, tad nav pieņemams fakts, ka cilvēks varētu noteikt tā pielietošanu, saprotot, ka tas ir viņam dots, lai piepildītu kādas īpašas Dieva, nevis to cilvēku, kam uz laiku ir šis gars, vēlmes. (sal. ar Js 40:13). - Izraēlas vēsturē viņiem bija jāceļ Saiešanas telts, kurā turēt altāri un citus svētos priekšmetus; tika dotas arī sīkākas instrukcijas kā izgatavot visus priekšmetus, kuri nepieciešami, lai lūgtu Dievu. Lai to paveiktu, Dievs kādam noteiktiem vīriem deva savu garu. Viņiem bija dots “gudrības gars, lai viņi šuj Āronam drēbes…” utt. (2.Moz.28:3). - Viens no šiem vīriem, Becaleēls, bija pildīts ar “Dieva Garu, gudrību, prātu, zināšanām un prasmi visādos darbos, kā izdomāt mākslas darbus un tos izstrādāt zeltā, sudrabā un varā, griezt dārgakmeņus un ielikt tos rotās, grebt koku un izstrādāt meistarīgus darbus (2.Moz.31:3-5). - 4.Moz. 11:14-17 ir pierakstīts kā daļa no tā gara/spēka, kas bija piešķirts Mozum, tika viņam atņemts un dots Izraēla vecajiem, lai tiem dotu spējas taisnīgi iztiesāt cilvēku sūdzības, lai Mozum nebūtu tik daudz darba. Tieši pirms Mozus nāves, gara dāvana tika pārcelta no viņa Jozuam, lai viņš varētu pareizi vadīt Dieva ļaudis (5.Moz.34:9). - No tā laika, kad Izraēla ļaudis ieradās savā zemē līdz viņu pirmajam ķēniņam Saulam, pār tautu valdīja vīri, kurus sauca par soģiem. Šajā laika periodā viņus bieži nomāca ienaidnieki, bet Soģu grāmata parāda kā Dieva gars nāca pār soģiem, lai brīnumainā kārtā atsvabinātu Izraēlu no iebrucējiem – Otniēls (Soģ.3:10), Gideons (Soģ. 6:34) un Jefta (Soģ.11:29) to ilustrē. - Cits soģis, Samsons, bija saņēmis garu, lai nogalinātu lauvu (Soģ.14:5,6); lai nogalinātu 30 vīrus (Soģ.14:19) un lai saplēstu virves, ar kurām viņš bija sasaistīts (Soģ.15:14). Tāds “Svētais Gars” tātad nepiemita Samsonam nepārtraukti – tas nāca pār viņu, lai sasniegtu noteiktus mērķus un pēc tam tika atņemts. - Kad Dievam bija kādas īpašas ziņas Saviem ļaudīm, tad gars iedvesmoja kādu runāt Dieva vārdu. Kad ziņojums bija galā, gara dāvana runāt tieši Dieva vārdā tika atņemta, un cilvēka vārdi atkal bija viņa paša vārdi, nevis Dieva. Viens no daudziem piemēriem: - “Tad Dieva Gars nāca pār Zaharju… un viņš … sacīja: "Tā saka Dievs: kāpēc jūs pārkāpjat Tā Kunga baušļus?” (2 Laik.24:20) Citus piemērus meklējiet 2.Laiku 15:1,2 un Lk.4:18,19. No visa iepriekšminētā kļūst skaidrs, ka Dieva gara saņemšanas dāvana kādam noteiktam mērķim nebija: - garantija pestīšanai - kaut kas, kas ilgst visu cilvēka dzīvi - mistisks spēks cilvēkā - kaut kas, ko var iegūt ar ekstātisku “personīgo pieredzi”. Jāsaka, ka ir daudz dažādu miglainu spriedelējumu par Svētā Gara dāvanām. Cilvēki apgalvo, ka ir “saņēmuši Svēto Garu”, un daudzos evaņģelizācijas pasākumos sludinātāji kārdina ar “gara dāvanu saņemšanas” burkānu tos, kas apsver, vai “pieņemt Jēzu”. Šeit būtu jāuzdod jautājums – Kādas dāvanas? Nav pieņemami, ka cilvēki nezin, kādas īsti dāvanas tiem piemīt. Samsonam bija gara dāvana, lai nogalinātu lauvu (Soģ. 14:5,6); brīdī, kad viņš sastapās ar rēcošo dzīvnieku, viņš skaidri zināja, kāds gars viņam ir dots. Viņa prātā nevarēja būt nekādas šaubas. Tas ir krasā kontrastā ar tiem, kas šodien apgalvo saņēmuši Svēto Garu, bet nevar izdarīt nekādas noteiktas darbības, ne arī zin, kādām dāvanām viņiem būtu jāpiemīt. Šeit nav citas alternatīvas, kā vien secināt, ka šādiem cilvēkiem ir bijusi dramatiska emocionāla pieredze kaut kā saistīta ar kristietību, un tam sekojošais pagrieziens viņu attieksmē pret dzīvi ir radījusi viņiem dīvainu kaut kā jauna izjūtu viņos pašos.To zinot, viņi ir ņēmuši Bībeles pantus, kuros runāts par Svēto garu un nosprieduši “tas nu ir tas, ko es šobrīd izjūtu!”. Viņu līksmais mācītājs vēl uzsit pa pazodi un saka “Tev pilnīga taisnība. Slavē Dievu!” un lieto šādus piemērus kā “pierādījumu”, pārliecinot citus, lai arī tie saņemtu Svēto garu. Pamatiemesls šādam farsam ir Bībeles izpratnes trūkums, kurš cilvēkam bijis pirms viņa iedomātās “atgriešanās”. Kad mēs cīnāmies pret mūsu pašu jūtu maldīgumu (Jer.17:9), mums stingri jāstāv uz Bībeles principu stiprās klints. Šajā darbā nekas nav nepieciešamāks kā studijas par to, kā Dieva gars strādā. Mums visiem patīk domāt, ka Dieva spēks strādā kopā ar mums mūsu dzīvēs. Bet kā un kāpēc Viņš to dara? Vai arī mums it tās gara dāvanas, kas Bībelē aprakstītajiem vīriem? Ja mēs vēlamies patiesi pazīt Dievu un uzturēt ar Viņu dzīvas attiecības, mēs drīz vien pamanīsim neatliekamu vajadzību šīs lietas pareizi izprast. DĀVANU NOZĪME PIRMAJĀ GADSIMTENĪ Atceroties pamatprincipus par Dieva gara dāvanām, kurus mēs jau esam apguvuši, esam nonākuši pie Jaunās Derības rakstiem par gara dāvanām, kuras piemita agrīnajai baznīcai (piem. grupai ticīgo, kuri dzīvoja nākamajā paaudzē pēc Jēzus laika). Kristus pēdējā pavēle saviem apustuļiem bija iet pasaulē un sludināt Evaņģēliju (Mk. 16:15,16). To viņi arī darīja, kā galveno uzsverot Kristus nāves un augšāmcelšanās vēsti. Bet atcerieties, ka tajā laikā nebija tādas Jaunās Derības, kā mēs to tagad pazīstam. Viņiem stāvot tirgus laukumos un sinagogās un runājot par šo Jēzu no Nācaretes, viņu stāsts izklausījās diezgan ekscentrisks – galdnieks no Izraēlas, kurš bija bez grēka, nu nomiris un augšāmcēlies, pilnībā piepildot Vecās Derības pravietojumus, un nu aicina visus kristīties un sekot Viņa piemēram. Tajos laikos arī citi vīri mēģināja atrast sev kultu sekotājus. Bija jābūt kādai iespējai kā pierādīt pasaulei, ka tā vēsts, ko sludināja kristieši, patiesi nāca no paša Dieva, nevis pārstāvēja grupiņas Ziemeļizraēlas zvejnieku filozofiskos uzskatus. Mūsdienās mēs atsaucamies uz Jaunās Derības rakstiem par Jēzus darbību un mācību, lai pierādītu, ka mūsu vēsts nāk no Dieva; bet tajās dienās, pirms vēl šis Dieva vārds bija pierakstīts un pieejams, Dievs saviem sludinātājiem ļāva lietot Savu Svēto Garu, lai pierādītu sava teiktā patiesīgumu. Tas bija noteikts nolūks dāvanu lietošanai pasaules priekšā; Jaunās Derības rakstītas versijas trūkums ticīgo grupai radīja grūtības augt ticībā. Daudzām praktiskām problēmām, kas radās viņu starpā, trūka skaidra risinājuma; bija ļoti maz, pēc kā vadīties tiem, kas gribēja augt ticībā Kristum. Šo iemeslu dēļ agrīnajiem ticīgajiem caur iedvesmotiem vēstījumiem bija pieejamas Svētā Gara dāvanas, līdz Jaunajā Derībā tika apkopoti šie vēstījumi un Jēzus mācība tika uzrakstīta un tika laista apgrozībā. Kā vienmēr, Svētā Gara došanas iemesli tika norādīti absolūti skaidri: - “..uzkāpis augstumā, Viņš (Jēzus) saņēmis gūstekņus, devis dāvanas cilvēkiem…lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam (sludināšanai), Kristus miesai par stiprinājumu” (Ef.4:8,12) - Pāvils rakstīja ticīgajiem Romā: “Jo es ilgojos jūs redzēt, lai varētu nest kādu garīgu velti jums par stiprinājumu” (Rom.1:11) Attiecībā par dāvanu lietošanu Evaņģēlija sludināšanai mēs lasām: - “jo mūsu evaņģēlija vēstījums neparādījās vienīgi vārdos, bet spēkā, Svētā Garā un stiprā pārliecībā” (1.Tes.1:5, sal. ar 1.Kor.1:5,6) - Pāvils varēja stāstīt “par to, ko Kristus darījis caur mani, gan vārdos, gan darbos, vezdams pie ticības citas tautas, Gara spēkā, varenām zīmēm un brīnumiem: sākot ar Jeruzālemi, es visapkārt līdz pat Illīrijai visur esmu izpildījis savu uzdevumu, pauzdams Kristus evaņģēliju” (Rom.15:18,19) - Attiecībā uz Evaņģēlija sludinātājiem mēs lasām: “arī pašam Dievam liecību dodot ar zīmēm un brīnumiem un dažādiem vareniem darbiem un izdalot Svētā Gara dāvanas pēc Sava prāta” (Ebr.2:4) - Pirms evaņģēlija sludināšanas Kiprā notika brīnumi, tā ka “prokonsuls, redzēdams notikušo, kļuva ticīgs, brīnīdamies par Tā Kunga mācību” (Ap.d. 13:12). Tādējādi šie brīnumi lika viņam ar pienācīgu cieņu attiekties pret to mācību, kas viņam tika sludināta. Arī Ikonijā “Viņi … sludināja, paļaudamies uz To Kungu, kas apliecināja Savu žēlastības vārdu, likdams notikt zīmēm un brīnumiem caur viņu rokām” (Ap.d.14:3) To visu apkopo piebilde par apustuļu paklausību pavēlei iet un sludināt: “Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm” (Ap.d.4:31). NOTEIKTAS LIETAS NOTEIKTOS LAIKOS Šīs gara dāvanas tātad tika dotas lai tiktu paveiktas noteiktas lietas noteiktā laikā. Tas parāda apgalvojuma, ka tas, ka cilvēkam piemīt kādas brīnumainas spējas ir viņa visas dzīves pieredze, kļūdainumu. Apustuļi, ieskaitot Pēteri, tika “Svētā gara pildīti” Vasarsvētku laikā, drīz pēc Jēzus debesbraukšanas (Ap.d.2;4). Tāpēc viņi arī spēja runāt svešvalodās lai varētu pasniegt kristiešu evaņģēliju neparastā veidā. Kad varas vīri gribēja viņus ierobežot, “Pēteris, Svētā Gara pilns” spēja viņiem pārliecinoši atbildēt. Kad viņi tika atbrīvoti no cietuma, tiem tika dotas dāvanas iet un sludināt –“ tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus” (Ap.d.4:31). Uzmanīgs lasītājs ievēros, ka nav teikts, ka “viņi, esot jau pilni gara” darīja šīs lietas. Viņi tika gara piepildīti, lai paveiktu noteiktas lietas, bet viņiem bija jātiek piepildītiem no jauna, lai sasniegtu jaunus mērķus Dieva plānā. Līdzīgi kā Pāvils bija “pildīts ar Svēto Garu” savās kristībās, bet kādus gadus vēlāk viņš atkal tika “Svētā Gara pildīts” tā iemesla dēļ, lai sodītu negodīgo vīru ar aklumu. (Ap.d. 9:17; 13:9). Runājot par brīnumainām dāvanām, Pāvils rakstīja, ka agrīnajiem kristiešiem “piešķirta žēlastība tādā mērā, kādā to Kristus mums ir dāvinājis” (Ef.4:7). Grieķu vārds, ko mēs tulkojam kā “mērs” nozīmē “ierobežots daudzums vai pakāpe”. Tikai Jēzum bija dāvanas bez mēra, bez tam ar pilnīgu brīvību tās lietot, kad vien Viņš vēlējās (Jņ.3:34). Tagad uzskaitīsim, kuras gara dāvanas ir visbiežāk uzskaitītas un ir piemitušas cilvēkiem pirmajā gadsimtā. GARA DĀVANAS PIRMAJĀ GADSIMTĀ Pravietošana Grieķu skaidrojums vārdam “pravietis” apzīmē kādu, kurš uz priekšu pasaka Dieva vārdus – t.i. ikviens cilvēks, kurš ir iedvesmots runāt Dieva vārdus, kas tajos laikos ietvēra arī nākotnes notikumu pareģošanu (skat.2. Pēt.1:19-21). Šādi “pravieši” – tie, kuriem bija praviešu dāvanas – nāca “no Jeruzālemes uz Antiohiju. Viens no tiem, vārdā Agabs, cēlās un Gara spēkā sludināja, ka liels bads nākšot pār visu pasauli. Tas notika Klaudija laikā. Un mācekļi apņēmās, kurš spēja, sūtīt pabalstu brāļiem, kas dzīvoja Jūdejā” (Ap.d. 11:27-29). Šāda ārkārtīgi specifiska pareģošana, kas skaidri piepildījās dažu tuvāko gadu laikā, nav sastopama starp tiem, ka šobrīd apgalvo, ka viņiem piemītot pareģošanas spēja; patiesi, tik pārliecināta bija agrīnā baznīca, ka viņiem patiesi ir dota pareģošanas dāvana, ka viņi ziedoja gan savu laiku, gan naudu, lai sniegtu palīdzību brāļiem, kuriem pareģoti grūti laiki. Pavisam nedaudz šādu piemēru mēs varam atrast šodienas ‘tā sauktajās’ ‘gara pildītajās’ baznīcās. Dziedināšana Redzot, ka apustuļi sludināja labo vēsti (Evaņģēliju) par gaidāmo Dieva Valstības pilnību uz zemes, šķita, ka viņiem sava vēsts ir jāapstiprina ar brīnumu darīšanu, kas apliecinātu gaidāmo prieku nākamajā laikā, kad “.. klibais lēkās kā briedis un mēmo mēle gavilēs, jo ūdens izverd tuksnesī un strauti izkaltušā klajumā” (Js.35:5,6). Vairāk par apstākļiem Dieva Valstībā lasiet 5. nodaļā. Kad Dieva Valstība būs nodibināta uz zemes, tad tādi apsolījumi kā šis netiks piepildīti līdz pusei, ne arī būs kāda neskaidrība, vai Valstība šeit ir vai nav. Tādēļ Dieva brīnumainais apstiprinājums par vēsti par Valstību, tika dots pārliecinošā, noteiktā formā, kura nevarēja tikt noliegta; šī iemesla dēļ daudzas no brīnumainajām dziedināšanām, ko veica agrīnie ticīgie, notika liela ļaužu pulka priekšā. Klasisks piemērs ir atrodams gadījumā ar Pēteri, kurš dziedināja klibo ubagu, kurš katru rītu gulēja pie ieejas templī. Ap.d.3:2 tiek pieminēts, ka viņš pie tempļa tika nolikts katru dienu, lai ļaudis viņu redzētu. Pēc tam, kad Pēteris, izmantojot savas gara dāvanas, viņu izdziedināja, “tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri, un, uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu. Visi ļaudis redzēja viņu staigājam un Dievu teicam; tie viņu pazina un zināja, ka viņš bija tas pats, kas dāvanu dēļ pie Tempļa Krāšņajām durvīm bija sēdējis, un viņi izbijās un brīnījās par to, kas viņam bija noticis. Viņam pie Pētera un Jāņa turoties, visi ļaudis izbijušies saskrēja pie tiem” (Ap.d.3:7-11). Pēc tam Pēteris nekavējoties iesaistīja visus atklātā sarunā par Kristus augšāmcelšanos. Neapstrīdamam, neapšaubāmam piemēram, kāds bija šis izdziedinātais ubags, esam visu acu priekšā, mēs varam būt pārliecināti, ka viņi pieņēma Pētera vārdus kā nākošus no Dieva. Tempļa ieejai “lūgšanu stundā” (Ap.d.3:1) vajadzēja būt cilvēku pārpildītai, līdzīgi kā iepirkšanās centram sestdienas rītā. Tādās vietās Dievs izvēlējās apstiprināt savu vārdu patiesumu ar brīnumu. Līdzīgi kā Ap.d. 5:12 mēs lasām, ka “caur apustuļiem notika daudz zīmju un brīnumu ļaužu starpā”. Parastie apgalvojumi, ko izsaka ‘Pentakostāļu’ dziedinātāji un tiem līdzīgi, grozās ap to, kas ir noticis drīzāk blakus baznīcās nevis uz ielas, un ‘ticīgo’ klātbūtnē, kuri ir uzbudināti ‘brīnuma’ gaidās, nevis parastu, pret brīnumiem nocietinātu cilvēku vidū. Jāsaka, ka cilvēkam, kas šobrīd raksta, ir bijusi ievērojama pieredze pārrunājot šos jautājumus ar mūsdienu pretendentiem uz gara dāvanām, kā arī iespēja pieredzēt daudzus apgalvojumus par garīgu dāvanu piederību. Tomēr mana ‘personīgā liecība’ redzot daudzus nepārliecinošu dziedināšanu gadījumus, un labākos daļējas izdziedināšanas gadījumus, nav speciāli sīki jāizskata; jebkurš godīgs šo baznīcu loceklis atzīs, ka daudz kas no tā notiek. Daudz gadījumos es esmu to teicis saviem labi gribošajiem pentakostāļu draugiem, “es labprāt ticētu, ka jums ir kāds īpašs spēks. Bet Dievs vienmēr ir skaidri parādījis, kas ir Viņa spēks un kas nav; tātad nav bezjēdzīgi jums jautāt, lai jūs man šo faktu nodemonstrējat – un tad es vairāk nosliekšos pieņemt jūsu doktrinālo pozīciju, kuru šobrīd es vienkārši nevaru saskaņot ar Rakstiem”. Nekad man nav tikusi sniegta skaidra “gara un spēka demonstrācija’. Pretrunā ar manu attieksmi, ortodoksālie Jūdi pirmajā gadsimtā nespēja pieņemt, ka kristiešiem piemīt brīnumainas Dieva gara dāvanas. Tomēr viņiem nācās to atzīt: “Jo šis cilvēks dara daudz zīmju” (Jņ.11:47) un “Jo, ka tiešām brīnums caur tiem noticis, tas visiem ir zināms, kas Jeruzālemē dzīvo, un mēs to nevaram noliegt” (Ap.d.4:16). Līdzīgi kā tie, kuri dzirdēja apustuļus runājam mēlēs, “sabijās” (AP.d.2:6). Šodien gan nevaram novērot tādu reakciju uz pentakostāļu pļāpāšanu. Tas, ka cilvēki, kuri ir daudz labvēlīgāk noskaņoti pret mūsdienu ‘pentakostāļiem’ var pamatoti noliegt, ka tie patiesi veic brīnumus, ir nozīmīgs mūsu sarunas pieturas punkts. Ja tikai viens brīnums izraisīja sensāciju visā Jeruzalemē, vai nebūtu saprātīgi ieteikt izdarīt tikai vienu brīnumu Trafalgara skvērā Londonā vai Niaharuru parkā Nairobi, kur pēc tam visa pasaule varētu atzīt, ka arī mūsdienās cilvēkiem tiek dotas brīnumainās Dieva gara dāvanas? Tā vietā Pentakostāļi gaida, lai pasaule notic sekojošiem ‘pierādījumiem’ un tajā balstītu savu ticību: - Izārstēšanās (laika gaitā) no kuņģa čūlas; ārstēšanās procesam būtu jāsākas pēc lūgšanu sapulces. - Deformētu locekļu iztaisnošana. - Redzes vai dzirdes uzlabošana, kaut arī nereti šīs maņas atgriežas iepriekšējā stāvoklī. - Depresijas ārstēšana. Šiem piemēriem vēl jāpievieno fakts, ka ambulances veda slimnīcu pacientus un T.O. Osborna dziedināšanas krustakariem Kenijā, Nairobi; autovadītāji, sastopoties ar ētisko dilemmu – palikt vai braukt atpakaļ, palika – un tāpat cietēji nesaņēma nekādu ārstēšanu. Tomēr izaicinājums tiek mests, publiski izplatot plakātus ar aicinājumiem uz šādām sapulcēm: “Nāciet piedzīvot brīnumu!” Psiholoģiski ir radīta skatuve visiem auto-suģestijas veidiem un tam līdzīgiem. Nekur Jaunajā Derībā nav pat niecīgākā mājiena, ka pirms kāda brīnuma notikšanas būtu bijusi vajadzīga šāda masveidīga psiholoģiska apstrāde. Ir acīmredzami, ka dažiem no pirmajā gadsimtā dziedinātajiem cilvēkiem pat nebija ticības – viņi pat nezināja, kas Jēzus tāds ir( Jņ.5;13; 9:36). Līdzīga psihes bombardēšana tiek sasniegta samežģot prātu ar atkārtotu lūgšanu skaitīšanu, bungu ritmu un saviļņojošu mūziku. Nevar būt nekādu šaubu, ka jebkura saprātīga apziņa par Dievu – un jebko citu – tā tiek pilnīgi nomākta. Rakstītājs var atsaukt atmiņā vairākas baznīcas sapulces dažādās vietās, un katru reizi pieredzētās smagās galvassāpes, ko rada iekšējā cīņa ar vēlmi saglabāt saprātīgu, līdzsvarotu, Biblisku izpratni, sastopoties ar kārdinājumu apmaldīties bungu ritmā un roku plaukšķināšanā. Fakts, ka tas viss notiek kā nepieciešama priekšspēle pentakostāļu ‘brīnumam’ jau vien ir pietiekošs pierādījums tam, ka ‘dziedināšanas’ ir emocionālā un psiholoģiskā stāvokļa rezultāts, nevis tieša darbība ar Dieva garu. Pretēji tam, Pēteris varēja veikt patiesus brīnumus, ārstējot cilvēkus, kas gulēja uz ceļa (Ap.d.5:15); Pāvila brīnumainajām spējām bija aculiecinieks valdības ministrs (Ap.d. 13:12.13), kā arī daudzie Listras pagāni (Ap.d. 14:8-13). Kā tas tika prasīts gara dāvanu mērķa un dabas dēļ, šīs lietas tika darītas publiski, un nekādi nevarēja tikt izskaidrotas savādāk kā vien atzīstot, ka ir darbojies Dieva spēks, kas ticis atklāti izrādīts caur Viņa mācekļiem. Rezultāts vienam no Kristus dziedināšanas brīnumiem bija līdzīgs: “ visi izbrīnījās un Dievu teica, sacīdami: "To mēs nemūžam vēl neesam redzējuši” (Mk. 16:15,16). MĒLES Apustuļi, skarbi zvejnieki, kādi daži no viņiem bija, saņēma lielas pilnvaras iet pasaulē un sludināt Evaņģēliju (Mk.16:15,16). Var gadīties, ka viņu pirmā reakcija bija “Bet es nezinu valodas!” Viņu gadījumā pat nebija runas par to, ka “man skolā slikti veicās ar valodām,” jo viņi vispār skolā nebija gājuši. Par viņiem visiem bija rakstīts, ka tie bija “nemācīti un vienkārši cilvēki” (Ap.d. 4:13), kad tas viss notika. Un pat daudz izglītotākajiem sludinātājiem (piem. Pāvilam) valodas barjera joprojām bija grūti pārvarama. Kad cilvēki tika pievērsti ticībai, tad paļaušanās vienam uz otru, lai varētu sniegt pamācības (Jaunā Derība nebija pieejama rakstītā formā) norādīja uz to, ka valodu nezināšana bija pietiekami liela problēma. Lai ar to kaut kā tiktu galā, tika dota dāvana runāt svešvalodās (“mēlēs”), kā arī spēja tās saprast. Dažos Bībeles tulkojumos ir pieminētas “mēles” vai “valodas”. Skaidrs, ka ir krass pretstats starp šo uzskatu par “mēlēm” un to, kā daudzi “no jauna dzimušie” kristieši par “mēlēm” runā kā par estātisku nesaprotamu skaņu izpausmi. Šo neizpratni varētu izkliedēt paskaidrojums, ka Bībelē, runājot par “mēlēm” tiek domātas svešvalodas. Jūdu vasarsvētkos, drīz pēc Kristus uzņemšanas Debesīs, apustuļi “un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: "Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu - partieši, mēdieši, ēlāmieši un kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti, krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam." Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: "Kas tas ir?"” (Ap.d.2:4-12). Nešķiet, ka būtu jāliek dubultuzsvars cilvēku pārsteigumam un izbrīnam, ja viņi būtu dzirdējuši tikai mumbo- džumbo runāšanu, kā to dara tie, kas šodien apgalvo, ka viņiem esot šīs dāvanas runāt ‘mēlēs’; tas drīzāk dod vaļu sarkasmam vai vienaldzībai, nevis apbrīnam un pārliecībai no runāto vārdu izpratnes, kā tas notika Ap.d.2.nod aprakstītajos notikumos. Ārpus skaidrām paralēlēm starp “mēlēm” un “valodām” Apustuļu darbu 2.nod 4-11, “mēles” ļoti uzskatāmi tiek lietotas ar vārda “valodas” nozīmi arī citās Jaunās Derības nodaļās; frāze “tautas, ciltis, valodas” Atklāsmes grāmatā tiek lietota 5 reizes, runājot par visiem pasaules ļaudīm (Atkl.7:9; 10:11; 11:9; 13:7; 17:15). Grieķu vārds, kas apzīmē “mēles” parādās Vecās Derības grieķu versijā (ko sauc par ‘Septuagintu’) ar vārda ‘valodas’ nozīmi (skat.1.Moz.10:5; 5.Moz. 28:49; Dan.1:4). 1.Kor.14 ir saraksts ar pavēlēm, kuras tiek dotas sakarā ar valodas dāvanu lietošanu; 21.pantā tiek citēts Js.28:11, sakarā ar to, kā šo dāvanu lietot, lai liecinātu pret jūdiem: “Bauslībā rakstīts: svešās mēlēs un ar svešu cilvēku lūpām Es runāšu uz šo tautu…”. Js.28:11 galvenokārt atsaucas uz Izraēliešu iebrucējiem kas runā ar Jūdiem valodās (“mēlēs”), kuras tie nesaprot. Paralēles starp “mēlēm” un “lūpām” norāda, ka “mēles” bija svešvalodas. Ir vēl daudz citu norādījumu 1.Kor.14, ka “mēles” attiecas uz svešvalodām. Šī nodaļa ir Pāvila iedvesmots kriticisms pret dāvanu ļaunprātīgu izmantošanu, kāda notika agrīnajā baznīcā, un tādējādi dod arī ieskatu mēlēs runāšanas dāvanu un pravietošanas būtībā. Mēģināsim sniegt nelielu komentāru. Kā atslēga tam noderēs 37.pants: “Kas sevi tur par pravieti vai gara cilvēku, tam jāatzīst, ka tas, ko es jums rakstu, ir Tā Kunga pavēle.” Ja kāds apgalvo ka ir gara apdāvināts, tad viņam arī jāpieņem sekojošās pavēles kā lietot Dieva iedvesmotās dāvanas. Ikviens, kurš šodien neklausa šīm pavēlēm, tādējādi atklāti atzīst, ka nonicina Dieva iedvesmotos vādus. Panti no 11-17: “Un, ja es kādu valodu nesaprotu, tad es būšu runātājam svešinieks, un runātājs būs man svešinieks. Tā kā jums ir tieksmes pēc garīgajām dāvanām, tad rūpējieties, ka esat bagāti ar dāvanām, ar kurām varat celt draudzi. Tādēļ, kas mēlēs runā, lai lūdz Dievu, ka viņš to var arī izskaidrot. Jo, kad es, mēlēs runādams, lūdzu Dievu, tad mans gars gan lūdz, bet mans prāts paliek neauglīgs. Kā tad tas patiesībā ir? Es taču gribu Dievu lūgt garā, bet gribu lūgt arī ar prātu; es gribu dziedāt garā, bet gribu dziedāt arī ar prātu. Ja tu garā slavē Dievu, kā gan vienkāršais draudzes loceklis pēc tavas pateicības varēs sacīt savu āmen? Jo viņš nesaprot, ko tu runā. Varbūt tava pateicība ir laba, bet tā citu neceļ.” Runāt valodā, ko nesaprot dievkalpojumā sanākušie ļaudis tātad ir bezjēdzīgi. “Mumbo džambo” valodas lietošana tiek izslēgta – kā gan vienkāršais draudzes loceklis varēs teikt “āmen” lūgšanas beigās pēc buldurēšanas, ko nebūs sapratis? Atcerieties ka “Āmen” nozīmē “tā tam būt”,t.i. ‘es pilnībā piekrītu tam, kas sacīts šajā lūgšanā’. Runāšana valodā, ko nesaprot tavi brāļi, tos neceļ, saka Pāvils. Es atceros kā es dalīju traktātus, kas ārpus Bilija Grahama “krustagājiena” priekšnesumam, aicinot cilvēkus atgriezties pie Bībelē balstītas attieksmes pret kristietību. Kāda sajūsmināta sieviete centās mani pārliecināt, ka mana kristodelfiskā doktrīna ir “velna vadīta” – kādas 10 minūtes pļāpājot “mēlēs”. Mana ticība šādi nekādi nevarētu tikt “celta”; neapšaubāmi tas bija tas, ko Pāvils vēlēja nedarīt. 18.pants “Es pateicos savam Dievam, es vairāk nekā jūs visi runāju mēlēs.” Pāvilam savu plašo ceļojumu dēļ, sludinot Kristu, valodu dāvana bija nepieciešama kā nevienam. 19.pants “Bet draudzē es gribu labāk piecus sapratīgus vārdus runāt, lai citus pamācītu, nekā desmit tūkstošu vārdu mēlēs.” Tas ir gluži skaidrs. Vienkāršs teikums par Kristu angliski man dod vairāk labuma nekā stundu gari sprediķi svešvalodā – vai ‘mumbo-džambo” 22.pants “Tā mēles nav par zīmi ticīgajiem, bet neticīgajiem, bet pravietošana nav neticīgajiem, bet ticīgajiem.” Runāšana mēlēs tātad galvenokārt tika lietota nepārtrauktai evaņģēlija sludināšanai. Tomēr šodien apgalvojumi par dāvanām runāt “mēlēs” galvenokārt parādās ‘ticīgo’ grupās vai (acīmredzami) viņu personīgajā, individuālajā pieredzē, kad viņi ir vieni. Ir hronisks trūkums piemēru, kad šādi cilvēki būtu spējuši brīnumaini runāt svešvalodās, lai sludinātu evaņģēliju. 90 gadu sākumā radās iespēja sludināt Kristu Austrumeiropā, bet (tā sauktās) ‘evaņģēliskās’ baznīcas izplatīja literatūru angliski valodas barjeras dēļ! Protams, ka vajadzētu lietot dāvanas runāt mēlēs, ja vien mums tādas būtu! Un lielas masu evaņģēlists Reinhards Saibers, apgalvojot, ka viņam piemīt fenomenālas Gara dāvanas, tomēr uzrunāja pūli Kampalā, Ugandā ar tulka palīdzību. 23.pants: “Ja visa draudze sanāktu kopā un visi runātu mēlēs, un ienāktu svešinieki vai neticīgi, vai tie neteiks, ka esat prātu zaudējuši?” Tieši tas arī ir noticis. Musulmaņi un pagāni tieši tā ir izsmējuši mēlēs runātāju dīvaino uzvedību visā Ziemeļāfrikā. Pat vidusmēra kristietis pabāzis galvu kādā pentakostāļu sapulcē, ļausies izjūtai, ka šie cilvēki ir traki. 27.pants: “Un, ja mēlēs runā, tad lai uzstājas divi, ja daudz, trīs, un cits pēc cita un viens lai tulko.” Tikai divi vai trīs cilvēki ar valodas dāvanām bija nepieciešami viena dievkalpojuma laikā. Nebūt nešķiet, ka viena auditorija būtu jāuzrunā vairāk kā 3 dažādās valodās. Tāds dievkalpojums drīz zaudētu jebkādu sakarību, ja katrs runātāja teikums būtu jātulko vairāk nekā 2 reizes. Ja valodas dāvanas tiktu pielietotas kādā sanāksmē Londonas centrā, kuru apmeklētu angļi, daži francūži un pāris vācu tūristu, tad runātāji varētu sākt: Mācītājs: Good evening (angliski). Pirmais valodās runātājs: Bon soir (franciski). Otrais valodās runātājs: Gutten abend (vāciski). Protams, viņiem būtu jārunā vienam pēc otra. Sajukums rastos, ja viņi runātu reizē; tai pat laikā, esošā “mēlēs runāšanas” fundamentāli emocionālā veida rezultātā, šis fenomens notiek no daudzām mutēm vienlaicīgi. Esmu novērojis, ka tad, kad viens cilvēks sāk, pārējie drīz vien viņam seko. Valodu dāvana bieži vien ir lietota saistībā ar praviešu dāvanām, tā, lai Dieva iedvesmotā vēsts varētu tikt sludināta tālāk (izmantojot pravieša dāvanas) valodā, kas ir svešvaloda tās sludinātājam (izmantojot dāvanu runāt mēlēs). Piemērs šādai divu dāvanu izmantošanai atrodams Apustuļu darbos 16:6. Tomēr sanāksmē Londonā, kuru apmeklēja angļi kā arī daudz franču tūristu, runātājs runāja franciski, un klātesošie angļi “netika celti”. Tādējādi dāvanai tulkot mēles (vai valodas) būtu jābūt klātesošai, lai ikviens varētu saprast – mūsu piemērā, lai varētu tulkot no franču uz angļu valodu. Līdzīgi, ja jautājumu uzdotu kāds no franciski runājošiem, runātājs nebūtu spējīgs viņam atbildēt bez palīdzības, pat ja viņam būtu dāvana runāt franciski to pašam nesaprotot. Šajā gadījumā tulkošanas dāvana būtu nepieciešama, lai viņam palīdzētu. Ja nebūtu neviena, kuram būtu tulkošanas dāvanas, kad tas ir vajadzīgs, dāvana runāt mēlēs netiktu lietota: “…viens lai tulko. Un, ja nav tulkotāja, tad lai tie cieš klusu draudzē un lai runā tik sev un Dievam” (1.Kor.14:27,28). Apstāklis, ka daudzi modernie pretendenti uz runāšanu “mēlēs” runā ‘valodās’, kuras nesaprot neviens, un bez tulkotāja, ir nepārprotami tīra šo pavēļu neklausīšana. Panti 32,33: “Praviešu gari praviešiem klausa. Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs.” Tas, ka kādam ir Svētā Gara dāvanas tātad netiek saistītas ar pieredzi, kura cilvēku izrauj no normālas apziņas sfēras; gars ir atkarīgs no tā lietotāja kontroles, nevis spēks, kurš to pārņem līdz tādai pakāpei, ka sāk darboties nevilšus. Bieži tiek nepareizi apgalvots, ka dēmoniem vai ‘ļaunajiem gariem’ pieder ‘neizglābtie’ (skat.6.3 nodaļu), bet Svētais Gars piepilda ticīgos. Bet gara spēks, par ko tiek runāts 1.Kor.14:32 bija priekšmets tā īpašnieka kontrolei noteiktu mērķu sasniegšanai; tas nebija darbīgs labā spēks kontrastā ļaunā spēkam, kas ir cilvēka dabā. Bez tam, mēs jau esam agrāk par to runājuši, ka šie Svētā Gara spēki nāca pār apustuļiem noteiktos laikos, lai paveiktu noteiktas lietas, nevis bija ar viņiem nepārtraukti. Iegansts, ko izmanto dāvanu turētāji, lai tās lietotu kā piederētos Dieva miera mīlestībai un naidam pret nepaklausību (33.p), šķiet sasniedz nedzirdīgas ausis mūsdienu Pentakostālajās draudzēs. 34. pants “Sievas lai draudzes sapulcēs cieš klusu, kā tas parasts visās ticīgo draudzēs; jo tām nav atļauts runāt, bet jābūt paklausīgām, kā arī bauslība nosaka.” Šādā gara dāvanu lietošanas kontekstā ir nenoliedzami uzsvērts, ka sievietēm nevajadzētu tās lietot dievkalpojuma laikā. Vairumā gadījumu ir sagaidāma tā ignorēšana, ja esošais ‘mumbo –džumbo’ runāšanas fenomens ir izskaidrojams emocionālā uzbudinājuma nodošanā no vienas personas otrai. Sievietes, bērni – patiesi ikviens, kurš ir klātesošs un to vēlas – var tikt šādi stimulēts, un tādējādi estātiski izpausties, kas tiek apzīmēts kā “mēles”. Sieviešu vadība, atsaucoties uz “runāšanu mēlēs” un “pravietošanu” modernajās baznīcās vienkārši nevar tikt saskaņota ar skaidro pavēli, kas izteikta šajā pantā. Smieklīgais un bezcerīgais arguments, ka Pāvils ir bijis sieviešu nīdējs tiek apstrīdēts dažus pantus tālāk: “Kas sevi tur par pravieti vai gara cilvēku, tam jāatzīst, ka tas, ko es jums rakstu, ir Tā Kunga pavēle” (1.Kor.14:37) – nevis Pāvila personīgi. Ikvienam, kurš tic Dieva iedvesmotai Bībelei ir jāpieņem, ka šīs pavēles 1.Kor.14 ir jāuzskata par nopietnām; to atklāta neievērošana var tikai liecināt par ticības trūkumu Rakstu pilnīgai atklāsmei – vai arī par sevis atzīšanu kā tādu, kurš nav garīgi apdāvināts, saprotot, ka ikviens, kuram trūkst dāvanu, noliegs, ka pavēles, kas skaidri uzrādītas 1.Kor.14, ir Tā Kunga pavēles mums. Šī argumenta loģika ir patiesi iznīcinoša. Vai tā gaismā jūs varat palikt šādas baznīcas loceklis, vai arī vēlēties tiem sekot? Kā piebilde šai nodaļai, ir ārkārtīgi nozīmīgi, vai tām sektām, kuras apgalvo runājam mēlēs, ir ticis zinātniski pierādīts augstāks depresijas līmenis, salīdzinot ar cilvēkiem, kas nāk no ārpuses? Keita Meadora, Vanderbiltas Universitātes psihiatrijas profesore no ASV veica nozīmīgus pētījumus, analizējot depresijas saistību ar cilvēku reliģisko pamatu. Viņa noskaidroja, ka “nopietnu depresijas gadījumu līmenis… starp Pentakostālo draudžu kristiešiem, salīdzinājumā ar citām pārskata grupām, bija 5,4% pret 1,7%.” Šī darba rezultāti ir aprakstīti žurnālā “Hospital and Community Psychiatry”, 1992.g. Dec. 3, 00 Interesants raksts, kas sniedz tos pašus secinājumus, tika publicēts ‘International Herald Tribune’, 1993. g. februārī; virsraksts runā pats par sevi: “Pentakostāļi diagrammas virsotnē, runājot par grūtsirdību”. Kāpēc tas tā? Neapšaubāmi tas jābūt saistītam ar faktu, ka garu dāvanu ‘pieredze’, par kuru runā pentakostāļi (un citi), nav nekas cits kā sāpīga psiholoģiska blēdība.