Atklāsme

Mēs esam nodefinējuši Dieva garu kā Viņa spēku, domas un nolūku, ko Viņš atklāj ar Sava gara darbību. Iepriekšējā nodaļā mēs pieminējām kā Dieva gars tika redzēts darbībā radības vidū: “Ar Viņa dvesmu debesis kļūst spoži tīras” (Īj.26:13) – Dieva gars lidinājās pār ūdeņiem pirms tika radīta visa tagadējā radība. (1.Moz.1:2) Vēl mēs arī lasām, ka “ar Tā Kunga vārdu” tika radīta pasaule (Ps. 33:6), kā tas ilustrēts 1.Mozus grāmatas stāstījumā, ka “Dievs teica”, un viss tika radīts. Dieva gars šajā gadījumā ļoti lielā mērā atspoguļojas Viņa vārdā – tāpat kā mūsu vārdi izsaka mūsu iekšējās domas un vēlmes – patieso “mēs” – ļoti akurāti. Jēzus ļoti gudri pasvītroja: “..no sirds pilnības mute runā” (Mt. 12:34). Tātad ja mēs varētu kontrolēt savus vārdus, mums iesākumā būtu jāpastrādā ar savām domām. Dieva vārds, tātad, atspoguļo Viņa garu un domas. Tā ir patiesi liela svētība, ka Bībelē ir rakstīti Dieva vārdi, lai mēs varētu saprast Dieva garu. Dievs sasniedza šo Sava gara izteiksmes brīnumu rakstītā vārdā ar atklāsmes vai iedvesmas procesu. Šis jēdziens ir balstīts vārdā “gars” vai “dvesma’ – ie – dvesma. Tas nozīmē, ka vārdi, ko cilvēki rakstīja Dieva atklāsmes iespaidā, bija Dieva gara vārdi. Pāvils iedrošināja Timoteju, lai viņš tam faktam, ka viņš tik labi pazīst Bībeli, neļauj aizēnot to brīnumu, ka tie ir Dieva gara vārdi, un tādējādi nodrošina mūs ar visām tām zināšanām, kas nepieciešamas, lai saņemtu patiesas zināšanas par Dievu: -

“..un ka tu no mazām dienām zini svētos rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū. 16 Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, 17 lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam. (2.Tim.3:15-17) (2.Tim.3:15-17).

Ja Dieva iedvesmotie Raksti var sniegt tādu zināšanu pilnību, tad nav vajadzības pēc kādas “iekšējās gaismas”, kas mums atklātu Dieva taisnību. Bet cik bieži gan cilvēki runā par savām personīgajām izjūtām un pieredzēm, it kā tās būtu viņu zināšanu par Dievu avots! Ja Dieva iedvesmotās pasaules pieņemšana ticībā ir pietiekami, lai pilnībā nodrošinātu kāda kristīgo dzīvi, tad nav nepieciešamības pēc jebkāda spēka vai taisnīguma mūsu dzīvēs. Ja šāda vajadzība ir, tad Dieva vārds nav mūs pilnībā nodrošinājis, bet Pāvils solīja, ka tas nodrošinās. Turēt Bībeli rokās un ticēt, ka tas patiesi ir Dieva gara vārds jau prasa ticību. Izraēlieši bija patiesi ieinteresēti, kas Dieva vārdam ir viņiem sakāms, tāpat kā daudzi “kristieši” šodien. Mums visiem uzmanīgi izlasīt Vēstuli ebrejiem 4:2 –

“Jo arī mums evaņģēlijs ir pasludināts tāpat kā viņiem (Izraēla ļaudīm tuksnesī). Bet dzirdētais vārds tiem nepalīdzēja, tāpēc ka klausītājos nebija savienojies ar ticību.”

Tā vietā, lai augtu līdz pilnīgai ticībai Dieva gara/vārda spēkā, kuru mēs saņemam, ir daudz pievilcīgāk nogriezties pa garīgi “īsāko ceļu”: gaidīt, ka taisnības spēks pēkšņi nāks pār mums un darīs mūs pieņemamus Dievam, nevis pieredzēt sāpes, ko rada nepārtraukta dzīves pakārtošana paklausībā Dieva vārdam, tādējādi ļaujot Dieva garam patiesi darboties mūsu sirdīs.

Nevēlēšanās pieņemt milzīgo garīgo spēku, kas ir Dieva vārdā, daudziem “kristiešiem” ir likusi uzdot jautājumu, vai patiešām visi Raksti ir pilnībā Dieva iedvesmoti.Viņi ir apgalvojuši, ka tas, ko mēs lasām Bībelē ir tikai dažu vecu gudru vīru personiskie uzskati. Bet Pēteris efektīvi atbrīvojas no tik nesakarīgiem spriedumiem: -
“Ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs. Pār visām lietām ievērojiet, ka neviens rakstu pravietojums nav patvaļīgi iztulkojams; jo pravietošana nekad nav cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā” (2.Pēt.1:19-21).

“Pār visām lietām” mums ir jātic, ka Bībele ir iedvesmota. Šī iemesla dēļ mēs arī esam izveidojuši dibināšanas klauzulu Kristodelfiešu Ticības apliecībai.

BĪBELES SARAKSTĪTĀJI

Pamatota ticība Rakstu pilnīgai iedvesmošanai tādējādi ir būtiski nepieciešama; cilvēkus, kuri rakstīja Bībeli, neapstrīdami virzīja gars, kurš tos iedvesmoja, tāpēc arī vārdi, ko viņi rakstīja, nebija viņu pašu vārdi. Dieva Vārdam, esot patiesībai (Jņ.17:17) un noderīgam mācībai, vainas pierādīšanai un labošanai (2.Tim. 3:16,17), nebūt nav pārsteidzoši, ka daudz cilvēkiem tas šķiet nepopulāri – jo taisnība ievaino. Pravietis Jeremija saņēma lielu pretestību, runājot Dieva iedvesmotus vārdus, tāpēc viņš arī nolēma tos nepierakstīt un nepublicēt. Bet, ņemot vērā, ka Dieva vārda pierakstīšana ir Dieva gribas izpausme un nevis cilvēciska vēlēšanās, viņu “vadīja Svētais Gars”, un viņam nepalika vietas savai izvēlei. “Tu, Kungs, pārliecināji mani, un es ļāvos pārliecināties, Tu mani uzvarēji, Tu biji stiprāks par mani! Bet es esmu kļuvis nepārtraukti par apsmieklu katru dienu, visi mani nievā un paļā! 8 Kad vien es runāju, man jāizsaucas un jākliedz: netaisnība un varmācība! - Tā Kunga vārds man sagādājis tikai apsmieklu un negodu katru dienu” (Jer.20:7-9).

Līdzīgi kad Bileāms tika izraudzīts, lai nolādētu Izraēlu, Dieva gars tā vietā lika viņam tos svētīt (4.Moz.24:1-13, sal.5.Moz.23:5).

Pārsteidzošs skaits vīru, kurus Dievs iedvesmoja runāt Savu vārdu pārdzīvoja periodus, cīnoties ar nepatiku pret to. Šo vīru saraksts ir diezgan iespaidīgs: -

Mozus (2.Moz.4:10)
Ecēchiēls (Ec.3:14)
Jona (Jona 1:2,3)
Pāvils (Ap.d. 19:9)
Timotejs (1.Tim.4:6-14)
Bileāms (4.Moz.22-24)

Tas viss apstiprina to, ko mēs jau izlasījām 2.Pēt.1:19-21 – Dieva vārds nav kādu cilvēku personiskais viedoklis, bet iedvesmotu vīru pierakstītas atklāsmes. Pravietis Amoss par to saka: “Dievs Tas Kungs ir runājis, kas gan tad lai nepravietotu” (Am.3:8)? Laiku pa laikam Mozus zaudēja savas personības izjūtu, tik stipra bija Dieva iedvesma: “visus šos baušļus, ko Tas Kungs devis Mozum”(4.Moz.15:22,23); šos vārdus patiesībā teica pats Mozus (17.p)

Vēl viens pierādījums augstākminētajam ir tas, ka Bībeles sarakstītāji ne vienmēr skaidri izprata lietas, par kurām paši rakstīja. Viņi “meklēja” pareizu izskaidrojumu “gribēdami izzināt, uz kuru vai kādu laiku norāda Kristus Gars viņos’ (1.Pēt.1:9-12) Vārdi, ko viņi rakstīja nebija viņu pašu skaidrojums, un to viņi meklēja. To pierāda arī sekojošie piemēri: Daniels (Dan.12:8-10); Cakarija (Cak.4:4-13); Pēteris (Ap.d.10:17).

Ja šie vīri būtu tikai daļēji iedvesmoti, tad patiess Dieva gara Vārds mums nemaz nebūtu pieejams. Ja tas, ko viņi rakstīja, bija patiešām Dieva Vārds, tad ir skaidrs, ka viņi rakstīšanas laikā bija pilnībā Dieva Gara pārņemti – citādi galarezultāts nebūtu tīrs Dieva Vārds. Pieņemot to, ka Dieva Vārds ir pilnībā Viņa, mums ir vēl lielāka motivācija to lasīt un tam paklausīt. “Es priecājos par Tavu liecību rādīto ceļu kā par dārgu mantu’ (Ps.119:14).

Tādējādi Bībeles grāmatas ir Dieva vārds caur Viņa garu, nevis cilvēku sarakstīta literatūra. Šo vārdu patiesība ir atklāta, redzot kā Jaunā Derība atsaucas uz Vecās Derības rakstiem: -

- Mat.2:5 runā par to, kā tas tika “rakstīts caur praviešiem” – Dievs rakstīja caur viņiem.
- Svētais Gars runāja ar Dāvida muti (Ap.d.1:16)

- Pēteris tā citēja psalmus (sal. Eb.3:7)

- “Svētais Gars pareizi runājis caur pravieti Jesaju” (Ap.d.28:25 – tā Pāvils citēja Jesaju). Lk.3:4 runā par “Jesajas vārdu grāmatu”, nevis vienkārši par Jesajas grāmatu.

Cilvēki, kas bija Bībeles autori, tādējādi bija pavisam nesvarīgi agrīnajiem kristiešiem; bija pilnīgi skaidrs, ka viņu vārdus iedvesmoja Dieva gars, kas bija svarīgi.

Šo nodaļu mēs noslēgsim ar rindu pantu, kas parāda kā Dieva Gars ir mums atklāts caur rakstīto vārdu: -

- “..vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība” (Jņ.6:63);”tos vārdus, ko Tu Man devi, Es esmu devis viņiem” (Jņ.17:8; 14:10)

- “jūs, kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda” (1.Pēt.1:23)

- “vārdus, ko Tas Kungs Cebaots tiem deva, ar Savu Garu likdams tos sludināt agrākiem praviešiem” (Cah.7:12).

- “Redzi, es gribu jums izpaust sava gara centienus un darīt zināmus savus vārdus” (Sal.p.1:23) tas saista patiesu Dieva vārda izpratni ar Viņa gara darbību mūsos – lasīt Bībeli bez izpratnes nav jēgas, redzot, ka Dieva gars/prāts netiek mums atklāts.

- Sekojošos pantos tiek vilktas paralēles starp Dieva garu un Viņa vārdu: “Mans Gars, kas tevī mājo, un Mani vārdi, ko Es liku tavā mutē” (Jes.59:21); “Sava vārda labad un pēc Savas sirds Tu esi visas šīs lielās lietas darījis” (2 Sam.7:21); “Es jums došu Savu Garu (jūsu sirdī – skat. kontekstu)…”; “Es likšu savu likumu… viņu sirdīs” (Jer.31:33).

DIEVA VĀRDA SPĒKS

Dieva gars attiecas ne tikai uz Viņa prātu/nolūku, bet arī un spēku ar kādu Viņš pauž šīs domas, tātad sagaidāms, ka Viņa gars-vārds nav tikai Viņa prāta apliecinājums: šajā vārdā ir ietverts arī dinamisks spēks.

Patiesa šī spēka novērtēšanai vajadzētu mūs darīt nepacietīgus likt to lietā; jebkuru samulsumu to īstenot vajadzētu nomākt zināšanām par to, ka paklausība Dieva vārdam dos mums spēku, kurš nepieciešams lai izrautos no ikdienas sīkumainības pretim pestīšanai. To pieredzējis, Pāvils rakstīja:

“..jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic” (Rom.1:16).

Lk.1:37 runā par to pašu: “jo Dievam nekas nav neiespējams”.

Evaņģēlija pamatvēsts, ko mēs šobrīd mācāmies, tātad ir patiess Dieva spēks; ja vien tu tam atļausi, tas var darboties tavā dzīvē, pārvēršot tevi par Dieva bērnu, atklājot Dieva garu/prātu līdz noteiktam līmenim šajā dzīvē, sagatavojot tevi pārmaiņām uz Dieva garīgo dabu, kas nāks līdz ar Kristus atgriešanos (2.Pēt.1:4). Pāvila sludināšana notika “bet gara un spēka izpausmē” (1.Kor.2:4).

Mums apkārt ir tie, kuri pa pusei tic Bībelei kā Dieva vārdam, kaut arī viņi apgalvo, ka esot uzticīgi Kristum. Arī viņi apgalvo, ka tic Dievam, tomēr nespēj pieņemt, ka Viņš ir reāla persona. Noliedzot rakstu pilnīgo iedvesmošanu un to pārākumu pār mūsu personīgajām izjūtām un pieņēmumiem, viņi noliedz Dieva spēku. Nāk prātā vārdi no 2.Tim. 3:5 “izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami”, t.i. Evaņģēlija vārda spēku.

Pasaule mūsu fundamentālismu izsmej (Jūs taču tam neticat, vai ne?!), un tā tas notika arī ar Pāvilu un viņa mācītājiem: “Jo vēsts par krustu ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks.” (1.Kor.1:18)

Paturot to visu prātā, vai mēs katrs nevaram turēt Bībeli rokās pat ar vēl lielāku cieņu, un lasīt to ar vēl lielāku vēlmi izprast un paklausīt?

DIEVA CILVĒKU ATTIEKSME PRET ŠO PASAULI

Uzmanīga Bībeles rakstu lasīšana norāda, ka Bībeles rakstnieki ne tikai saprata to, ka viņi tiek iedvesmoti, bet arī izturējās pret citiem Bībeles rakstniekiem kā pret iedvesmotiem. Pārāks par visiem tajā ir Kungs Jēzus. Kad Jēzus citēja Dāvida psalmus, pirms tam viņš piemetināja vārdus, “Dāvids garā… (Mt.22:43), izrādot savu izpratni pat to, ka Dāvida vārdi bija iedvesmoti. Jēzus runāja arī par Mozus ‘rakstiem’ (Jņ.5:45-47), izrādot, ka viņš tic tam, ka Mozus burtiski ir uzrakstījis piecas Mozus grāmatas. Tā sauktie “augstāk kritiskie” kristieši ir apšaubījuši vai Mozus vispār prata rakstīt, bet Kristus attieksme ir pretrunā ar šādu apgalvojumu. Viņš Mozus ‘rakstus’ sauca par “Dieva bausli” (Mk.7:8,9). Tāda pati necienīgu apšaubītāju grupa apgalvo, ka liela daļa no Vecās Derības esot mīts, bet Jēzus vai Pāvils pret to nekad tā neattiecās. Jēzus runāja par Sābas ķēniņieni kā par apstiprinātu vēsturisku personu (Mt.12:42); viņš neteica, “Kā stāsta par Sābas ķēniņieni..”.

Apustuļu attieksme bija tāda pati kā viņu Kungam. To īsi ir izteicis Pēteris, kurš teica, ka viņa personiskā pieredze, dzirdot Kristus vārdus savām ausīm, tika aptumšota ar “vēl skaidrāku pravietošanu” (2.Pēt.1:19-21). Pēteris ticēja, ka Pāvila vēstules bija “Raksti” tikpat lielā mērā kā “pārējie Raksti”, termins, ko parasti lieto apzīmējot Vecās Derības rakstus. Tādējādi Pēteris uzskatīja Pāvila vēstules esam tikpat autoritatīvas kā Veco Derību.

Apustuļu darbos, vēstulēs un Atklāsmes grāmatā ir daudz norādījumu uz Evaņģēlijiem (piem.sal. ar Ap.d.13:51; mt.10:14), kas norāda ne tikai to, ka viņus visus iedvesmojis viens un tas pats Gars, bet arī to, ka Evaņģēlija ierakstus kā iedvesmotus uzskatīja arī Jaunās Derības rakstnieki. Pāvils vēstulē Timotejam 5: 18 citē gan 5.Moz.25:4 gan Lk.10:7 kā “Rakstus”. Pāvils skaidro jautājumu, ka šī vēsts ir no Kristus, nevis no viņa paša (Gal.1:11,12; 1.Kor.2:13; 11:23; 15:3). To atzina arī citi apustuļi; Jēkabs 4:5 citē Pāvila vārdus no Gal.5:17 kā “Rakstus”.

Dievs “ir runājis” uz mums caur Kristu; tātad nav vairs vajadzības pēc kādas turpmākas atklāsmes (Ebr.1:2). Tam var piebilst, ka Bībele netieši norāda uz citiem iedvesmotiem rakstiem, kas šobrīd nav pieejami (piem., Jašera gr., Nathana, Elijas, Jāņa 3.vēst. norāda uz to, ka Jānis ir rakstījis vēstuli baznīcai, kurai Diotrēfs bija atteicies paklausīt).
Kāpēc šie raksti nav tikuši saglabāti mums? Acīmredzot tie mums nebija būtiski. Tātad mēs varam mierīgi dzīvot, esot pārliecināti, ka Dievs ir saglabājis visu, kas mums nepieciešams.

Reizēm tiek apgalvots, ka Jaunās Derības grāmatas pakāpeniski tika pieņemtas kā iedvesmotas, bet fakts, ka Apustuļi viens pret otra rakstiem izturējās kā pret iedvesmotiem, šo apgalvojumu apgāž. Tā bija brīnišķīga Gara dāvana – izvērtēt vai vēstules un vārdi, par kuriem tika apgalvots, ka tie ir iedvesmoti, tādi tiešām bija vai nē 1.Kor.14:37; 1.Jņ.4:1; Atkl.2:2). Tas nozīmē, ka iedvesmotās vēstules tika nekavējoties pieņemtas kā iedvesmotas. Ja tur būtu notikusi kaut kāda nevadāma cilvēciska izvēle sastādot Bībeli, tad šai grāmatai nebūtu nekādas autoritātes.



Mājas lapa	2.2 Atklāsme
	2.2 Atklāsme
Bībeles Pamati	Mēs esam nodefinējuši Dieva garu kā Viņa spēku, domas un nolūku, ko Viņš atklāj ar Sava gara darbību. Iepriekšējā nodaļā mēs pieminējām kā Dieva gars tika redzēts darbībā radības vidū: “Ar Viņa dvesmu debesis kļūst spoži tīras” (Īj.26:13) – Dieva gars lidinājās pār ūdeņiem pirms tika radīta visa tagadējā radība. (1.Moz.1:2) Vēl mēs arī lasām, ka “ar Tā Kunga vārdu” tika radīta pasaule (Ps. 33:6), kā tas ilustrēts 1.Mozus grāmatas stāstījumā, ka “Dievs teica”, un viss tika radīts. Dieva gars šajā gadījumā ļoti lielā mērā atspoguļojas Viņa vārdā – tāpat kā mūsu vārdi izsaka mūsu iekšējās domas un vēlmes – patieso “mēs” – ļoti akurāti. Jēzus ļoti gudri pasvītroja: “..no sirds pilnības mute runā” (Mt. 12:34). Tātad ja mēs varētu kontrolēt savus vārdus, mums iesākumā būtu jāpastrādā ar savām domām. Dieva vārds, tātad, atspoguļo Viņa garu un domas. Tā ir patiesi liela svētība, ka Bībelē ir rakstīti Dieva vārdi, lai mēs varētu saprast Dieva garu. Dievs sasniedza šo Sava gara izteiksmes brīnumu rakstītā vārdā ar atklāsmes vai iedvesmas procesu. Šis jēdziens ir balstīts vārdā “gars” vai “dvesma’ – ie – dvesma. Tas nozīmē, ka vārdi, ko cilvēki rakstīja Dieva atklāsmes iespaidā, bija Dieva gara vārdi. Pāvils iedrošināja Timoteju, lai viņš tam faktam, ka viņš tik labi pazīst Bībeli, neļauj aizēnot to brīnumu, ka tie ir Dieva gara vārdi, un tādējādi nodrošina mūs ar visām tām zināšanām, kas nepieciešamas, lai saņemtu patiesas zināšanas par Dievu: - “..un ka tu no mazām dienām zini svētos rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū. 16 Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, 17 lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam. (2.Tim.3:15-17) (2.Tim.3:15-17). Ja Dieva iedvesmotie Raksti var sniegt tādu zināšanu pilnību, tad nav vajadzības pēc kādas “iekšējās gaismas”, kas mums atklātu Dieva taisnību. Bet cik bieži gan cilvēki runā par savām personīgajām izjūtām un pieredzēm, it kā tās būtu viņu zināšanu par Dievu avots! Ja Dieva iedvesmotās pasaules pieņemšana ticībā ir pietiekami, lai pilnībā nodrošinātu kāda kristīgo dzīvi, tad nav nepieciešamības pēc jebkāda spēka vai taisnīguma mūsu dzīvēs. Ja šāda vajadzība ir, tad Dieva vārds nav mūs pilnībā nodrošinājis, bet Pāvils solīja, ka tas nodrošinās. Turēt Bībeli rokās un ticēt, ka tas patiesi ir Dieva gara vārds jau prasa ticību. Izraēlieši bija patiesi ieinteresēti, kas Dieva vārdam ir viņiem sakāms, tāpat kā daudzi “kristieši” šodien. Mums visiem uzmanīgi izlasīt Vēstuli ebrejiem 4:2 – “Jo arī mums evaņģēlijs ir pasludināts tāpat kā viņiem (Izraēla ļaudīm tuksnesī). Bet dzirdētais vārds tiem nepalīdzēja, tāpēc ka klausītājos nebija savienojies ar ticību.” Tā vietā, lai augtu līdz pilnīgai ticībai Dieva gara/vārda spēkā, kuru mēs saņemam, ir daudz pievilcīgāk nogriezties pa garīgi “īsāko ceļu”: gaidīt, ka taisnības spēks pēkšņi nāks pār mums un darīs mūs pieņemamus Dievam, nevis pieredzēt sāpes, ko rada nepārtraukta dzīves pakārtošana paklausībā Dieva vārdam, tādējādi ļaujot Dieva garam patiesi darboties mūsu sirdīs. Nevēlēšanās pieņemt milzīgo garīgo spēku, kas ir Dieva vārdā, daudziem “kristiešiem” ir likusi uzdot jautājumu, vai patiešām visi Raksti ir pilnībā Dieva iedvesmoti.Viņi ir apgalvojuši, ka tas, ko mēs lasām Bībelē ir tikai dažu vecu gudru vīru personiskie uzskati. Bet Pēteris efektīvi atbrīvojas no tik nesakarīgiem spriedumiem: - “Ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs. Pār visām lietām ievērojiet, ka neviens rakstu pravietojums nav patvaļīgi iztulkojams; jo pravietošana nekad nav cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā” (2.Pēt.1:19-21). “Pār visām lietām” mums ir jātic, ka Bībele ir iedvesmota. Šī iemesla dēļ mēs arī esam izveidojuši dibināšanas klauzulu Kristodelfiešu Ticības apliecībai. BĪBELES SARAKSTĪTĀJI Pamatota ticība Rakstu pilnīgai iedvesmošanai tādējādi ir būtiski nepieciešama; cilvēkus, kuri rakstīja Bībeli, neapstrīdami virzīja gars, kurš tos iedvesmoja, tāpēc arī vārdi, ko viņi rakstīja, nebija viņu pašu vārdi. Dieva Vārdam, esot patiesībai (Jņ.17:17) un noderīgam mācībai, vainas pierādīšanai un labošanai (2.Tim. 3:16,17), nebūt nav pārsteidzoši, ka daudz cilvēkiem tas šķiet nepopulāri – jo taisnība ievaino. Pravietis Jeremija saņēma lielu pretestību, runājot Dieva iedvesmotus vārdus, tāpēc viņš arī nolēma tos nepierakstīt un nepublicēt. Bet, ņemot vērā, ka Dieva vārda pierakstīšana ir Dieva gribas izpausme un nevis cilvēciska vēlēšanās, viņu “vadīja Svētais Gars”, un viņam nepalika vietas savai izvēlei. “Tu, Kungs, pārliecināji mani, un es ļāvos pārliecināties, Tu mani uzvarēji, Tu biji stiprāks par mani! Bet es esmu kļuvis nepārtraukti par apsmieklu katru dienu, visi mani nievā un paļā! 8 Kad vien es runāju, man jāizsaucas un jākliedz: netaisnība un varmācība! - Tā Kunga vārds man sagādājis tikai apsmieklu un negodu katru dienu” (Jer.20:7-9). Līdzīgi kad Bileāms tika izraudzīts, lai nolādētu Izraēlu, Dieva gars tā vietā lika viņam tos svētīt (4.Moz.24:1-13, sal.5.Moz.23:5). Pārsteidzošs skaits vīru, kurus Dievs iedvesmoja runāt Savu vārdu pārdzīvoja periodus, cīnoties ar nepatiku pret to. Šo vīru saraksts ir diezgan iespaidīgs: - Mozus (2.Moz.4:10) Ecēchiēls (Ec.3:14) Jona (Jona 1:2,3) Pāvils (Ap.d. 19:9) Timotejs (1.Tim.4:6-14) Bileāms (4.Moz.22-24) Tas viss apstiprina to, ko mēs jau izlasījām 2.Pēt.1:19-21 – Dieva vārds nav kādu cilvēku personiskais viedoklis, bet iedvesmotu vīru pierakstītas atklāsmes. Pravietis Amoss par to saka: “Dievs Tas Kungs ir runājis, kas gan tad lai nepravietotu” (Am.3:8)? Laiku pa laikam Mozus zaudēja savas personības izjūtu, tik stipra bija Dieva iedvesma: “visus šos baušļus, ko Tas Kungs devis Mozum”(4.Moz.15:22,23); šos vārdus patiesībā teica pats Mozus (17.p) Vēl viens pierādījums augstākminētajam ir tas, ka Bībeles sarakstītāji ne vienmēr skaidri izprata lietas, par kurām paši rakstīja. Viņi “meklēja” pareizu izskaidrojumu “gribēdami izzināt, uz kuru vai kādu laiku norāda Kristus Gars viņos’ (1.Pēt.1:9-12) Vārdi, ko viņi rakstīja nebija viņu pašu skaidrojums, un to viņi meklēja. To pierāda arī sekojošie piemēri: Daniels (Dan.12:8-10); Cakarija (Cak.4:4-13); Pēteris (Ap.d.10:17). Ja šie vīri būtu tikai daļēji iedvesmoti, tad patiess Dieva gara Vārds mums nemaz nebūtu pieejams. Ja tas, ko viņi rakstīja, bija patiešām Dieva Vārds, tad ir skaidrs, ka viņi rakstīšanas laikā bija pilnībā Dieva Gara pārņemti – citādi galarezultāts nebūtu tīrs Dieva Vārds. Pieņemot to, ka Dieva Vārds ir pilnībā Viņa, mums ir vēl lielāka motivācija to lasīt un tam paklausīt. “Es priecājos par Tavu liecību rādīto ceļu kā par dārgu mantu’ (Ps.119:14). Tādējādi Bībeles grāmatas ir Dieva vārds caur Viņa garu, nevis cilvēku sarakstīta literatūra. Šo vārdu patiesība ir atklāta, redzot kā Jaunā Derība atsaucas uz Vecās Derības rakstiem: - - Mat.2:5 runā par to, kā tas tika “rakstīts caur praviešiem” – Dievs rakstīja caur viņiem. - Svētais Gars runāja ar Dāvida muti (Ap.d.1:16) - Pēteris tā citēja psalmus (sal. Eb.3:7) - “Svētais Gars pareizi runājis caur pravieti Jesaju” (Ap.d.28:25 – tā Pāvils citēja Jesaju). Lk.3:4 runā par “Jesajas vārdu grāmatu”, nevis vienkārši par Jesajas grāmatu. Cilvēki, kas bija Bībeles autori, tādējādi bija pavisam nesvarīgi agrīnajiem kristiešiem; bija pilnīgi skaidrs, ka viņu vārdus iedvesmoja Dieva gars, kas bija svarīgi. Šo nodaļu mēs noslēgsim ar rindu pantu, kas parāda kā Dieva Gars ir mums atklāts caur rakstīto vārdu: - - “..vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība” (Jņ.6:63);”tos vārdus, ko Tu Man devi, Es esmu devis viņiem” (Jņ.17:8; 14:10) - “jūs, kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda” (1.Pēt.1:23) - “vārdus, ko Tas Kungs Cebaots tiem deva, ar Savu Garu likdams tos sludināt agrākiem praviešiem” (Cah.7:12). - “Redzi, es gribu jums izpaust sava gara centienus un darīt zināmus savus vārdus” (Sal.p.1:23) tas saista patiesu Dieva vārda izpratni ar Viņa gara darbību mūsos – lasīt Bībeli bez izpratnes nav jēgas, redzot, ka Dieva gars/prāts netiek mums atklāts. - Sekojošos pantos tiek vilktas paralēles starp Dieva garu un Viņa vārdu: “Mans Gars, kas tevī mājo, un Mani vārdi, ko Es liku tavā mutē” (Jes.59:21); “Sava vārda labad un pēc Savas sirds Tu esi visas šīs lielās lietas darījis” (2 Sam.7:21); “Es jums došu Savu Garu (jūsu sirdī – skat. kontekstu)…”; “Es likšu savu likumu… viņu sirdīs” (Jer.31:33). DIEVA VĀRDA SPĒKS Dieva gars attiecas ne tikai uz Viņa prātu/nolūku, bet arī un spēku ar kādu Viņš pauž šīs domas, tātad sagaidāms, ka Viņa gars-vārds nav tikai Viņa prāta apliecinājums: šajā vārdā ir ietverts arī dinamisks spēks. Patiesa šī spēka novērtēšanai vajadzētu mūs darīt nepacietīgus likt to lietā; jebkuru samulsumu to īstenot vajadzētu nomākt zināšanām par to, ka paklausība Dieva vārdam dos mums spēku, kurš nepieciešams lai izrautos no ikdienas sīkumainības pretim pestīšanai. To pieredzējis, Pāvils rakstīja: “..jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic” (Rom.1:16). Lk.1:37 runā par to pašu: “jo Dievam nekas nav neiespējams”. Evaņģēlija pamatvēsts, ko mēs šobrīd mācāmies, tātad ir patiess Dieva spēks; ja vien tu tam atļausi, tas var darboties tavā dzīvē, pārvēršot tevi par Dieva bērnu, atklājot Dieva garu/prātu līdz noteiktam līmenim šajā dzīvē, sagatavojot tevi pārmaiņām uz Dieva garīgo dabu, kas nāks līdz ar Kristus atgriešanos (2.Pēt.1:4). Pāvila sludināšana notika “bet gara un spēka izpausmē” (1.Kor.2:4). Mums apkārt ir tie, kuri pa pusei tic Bībelei kā Dieva vārdam, kaut arī viņi apgalvo, ka esot uzticīgi Kristum. Arī viņi apgalvo, ka tic Dievam, tomēr nespēj pieņemt, ka Viņš ir reāla persona. Noliedzot rakstu pilnīgo iedvesmošanu un to pārākumu pār mūsu personīgajām izjūtām un pieņēmumiem, viņi noliedz Dieva spēku. Nāk prātā vārdi no 2.Tim. 3:5 “izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami”, t.i. Evaņģēlija vārda spēku. Pasaule mūsu fundamentālismu izsmej (Jūs taču tam neticat, vai ne?!), un tā tas notika arī ar Pāvilu un viņa mācītājiem: “Jo vēsts par krustu ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks.” (1.Kor.1:18) Paturot to visu prātā, vai mēs katrs nevaram turēt Bībeli rokās pat ar vēl lielāku cieņu, un lasīt to ar vēl lielāku vēlmi izprast un paklausīt? DIEVA CILVĒKU ATTIEKSME PRET ŠO PASAULI Uzmanīga Bībeles rakstu lasīšana norāda, ka Bībeles rakstnieki ne tikai saprata to, ka viņi tiek iedvesmoti, bet arī izturējās pret citiem Bībeles rakstniekiem kā pret iedvesmotiem. Pārāks par visiem tajā ir Kungs Jēzus. Kad Jēzus citēja Dāvida psalmus, pirms tam viņš piemetināja vārdus, “Dāvids garā… (Mt.22:43), izrādot savu izpratni pat to, ka Dāvida vārdi bija iedvesmoti. Jēzus runāja arī par Mozus ‘rakstiem’ (Jņ.5:45-47), izrādot, ka viņš tic tam, ka Mozus burtiski ir uzrakstījis piecas Mozus grāmatas. Tā sauktie “augstāk kritiskie” kristieši ir apšaubījuši vai Mozus vispār prata rakstīt, bet Kristus attieksme ir pretrunā ar šādu apgalvojumu. Viņš Mozus ‘rakstus’ sauca par “Dieva bausli” (Mk.7:8,9). Tāda pati necienīgu apšaubītāju grupa apgalvo, ka liela daļa no Vecās Derības esot mīts, bet Jēzus vai Pāvils pret to nekad tā neattiecās. Jēzus runāja par Sābas ķēniņieni kā par apstiprinātu vēsturisku personu (Mt.12:42); viņš neteica, “Kā stāsta par Sābas ķēniņieni..”. Apustuļu attieksme bija tāda pati kā viņu Kungam. To īsi ir izteicis Pēteris, kurš teica, ka viņa personiskā pieredze, dzirdot Kristus vārdus savām ausīm, tika aptumšota ar “vēl skaidrāku pravietošanu” (2.Pēt.1:19-21). Pēteris ticēja, ka Pāvila vēstules bija “Raksti” tikpat lielā mērā kā “pārējie Raksti”, termins, ko parasti lieto apzīmējot Vecās Derības rakstus. Tādējādi Pēteris uzskatīja Pāvila vēstules esam tikpat autoritatīvas kā Veco Derību. Apustuļu darbos, vēstulēs un Atklāsmes grāmatā ir daudz norādījumu uz Evaņģēlijiem (piem.sal. ar Ap.d.13:51; mt.10:14), kas norāda ne tikai to, ka viņus visus iedvesmojis viens un tas pats Gars, bet arī to, ka Evaņģēlija ierakstus kā iedvesmotus uzskatīja arī Jaunās Derības rakstnieki. Pāvils vēstulē Timotejam 5: 18 citē gan 5.Moz.25:4 gan Lk.10:7 kā “Rakstus”. Pāvils skaidro jautājumu, ka šī vēsts ir no Kristus, nevis no viņa paša (Gal.1:11,12; 1.Kor.2:13; 11:23; 15:3). To atzina arī citi apustuļi; Jēkabs 4:5 citē Pāvila vārdus no Gal.5:17 kā “Rakstus”. Dievs “ir runājis” uz mums caur Kristu; tātad nav vairs vajadzības pēc kādas turpmākas atklāsmes (Ebr.1:2). Tam var piebilst, ka Bībele netieši norāda uz citiem iedvesmotiem rakstiem, kas šobrīd nav pieejami (piem., Jašera gr., Nathana, Elijas, Jāņa 3.vēst. norāda uz to, ka Jānis ir rakstījis vēstuli baznīcai, kurai Diotrēfs bija atteicies paklausīt). Kāpēc šie raksti nav tikuši saglabāti mums? Acīmredzot tie mums nebija būtiski. Tātad mēs varam mierīgi dzīvot, esot pārliecināti, ka Dievs ir saglabājis visu, kas mums nepieciešams. Reizēm tiek apgalvots, ka Jaunās Derības grāmatas pakāpeniski tika pieņemtas kā iedvesmotas, bet fakts, ka Apustuļi viens pret otra rakstiem izturējās kā pret iedvesmotiem, šo apgalvojumu apgāž. Tā bija brīnišķīga Gara dāvana – izvērtēt vai vēstules un vārdi, par kuriem tika apgalvots, ka tie ir iedvesmoti, tādi tiešām bija vai nē 1.Kor.14:37; 1.Jņ.4:1; Atkl.2:2). Tas nozīmē, ka iedvesmotās vēstules tika nekavējoties pieņemtas kā iedvesmotas. Ja tur būtu notikusi kaut kāda nevadāma cilvēciska izvēle sastādot Bībeli, tad šai grāmatai nebūtu nekādas autoritātes.