Bezmaksas Bībeles literatūra latviešu valodā

 

Bībeles Pamati

 

 

2.12 MŪSU IZMISUMS

Man ir tāda sajūta, ka mūsu garīgajai dzīvei pietrūkst enerģijas, dinamisma, virzošā spēka. Mēs lasām par prieku un mieru ticībā, par patiesi kūsājošu garīgo dzīvi, par Pāvila nepārspējamo dievbijību … un mēs redzam, ka atšķirība starp šiem cēlajiem ideāliem un mūsu pašu garīgo pieredzi ir milzīga. Mēs varam izjust garlaicību, ērtu pamirumu, kas ļauj mums turpināt dzīvi mūsu tagadējā garīgajā līmenī bez jebkādas tālākas izaugsmes. Kāpēc mūsos nav šīs virzošā spēka sajūtas, kurai būtu jābūt? Kā mums trūkst?

Viens no galvenajiem cēloņiem, man liekas, ir tas, ka mēs nespējam atbilstoši novērtēt grēka nopietnību; mēs nespējam izprast un sajust mūsu pilnīgo izmisumu. Šī iemesla dēļ mēs nespējam novērtēt Dieva mīlestības Kristū dziļumu, plašumu un augstumu; Tēva un Viņa Dēla žēlastības pārākuma cēlums nenonāk līdz mūsu apziņas dziļumiem. Mēs nevaram aptvert krusta brīnumu un tomēr šausmas; mēs lasām krustāsišanas aprakstu vai Pāvila izklāstīto grēku izpirkšanas koncepciju, bet tas mūs vairs neaizkustina. Bet visizšķirīgākais visā tajā ir tas, ko es nosauktu par patiesas pazemības problēmu. Mēs saprotam visdziļākās pazemības nepieciešamību un tajā pat laikā liekas, ka nav nekas, ko mēs varētu apzināti darīt, lai to sasniegtu. Mēs esam apmierināti, nododoties dzīves plūsmai tādi, kādi mēs esam, neizjūtot dievbijības degsmi, vai pateicības guni, kas sprēgātu mūsu iekšējā cilvēkā, kas sapratis mūsu stāvokļa nopietnību un to diženo pestīšanu, kas mums ir dota. Mēs visi pārāk bieži nonākam līdz dienas beigām ar pārliecību, ka, sliktākajā gadījumā, mēs dienu esam nodzīvojuši kā nelieli grēcinieki. Jā, mēs atzīstam, ka esam grēcinieki, bet gandrīz vai abstraktā līmenī. Bet dzīves plūsma ir par ātru, lai mēs apstātos un padomātu, ka izteicām, vai nodomājām sliktu vārdu, izrādījām vienaldzību patiesas mīlestības vietā … tā paiet diena, nekas neizsit mūs no sliedēm, mēs lasām un izdarām prātā kadas piezīmes, piedalāmies Bībeles skolas nodarbībās, klausāmies, piedomājam mazliet; laužam maizi un dažas neveiklas minūtes mūsu apziņa kavējas pie krusta un mūsu atpirkšanas un mūsu atzinības un, protams, mūsu trūkumiem, un tad prom mēs esam, un vēl viena nedēļa tādā pat garā. Nopietna sevis izvērtēšana nav mūsu dienas kārtībā. Dienu, mēnešu, gadu gaitā mēs kļūstam taisni savās acīs, kritizējam citus, neapzinoties, ka dzīvojam tikai pateicoties žēlastībai, ka mūsos nav patiesās pazemības, bez kuras nav glābšanas … mēs dzīvojam kā miglā, grēka šausmām attālinoties no mūsu apziņas. Lietas, kas agrāk nedeva mieru mūsu sirdsapziņai, pakāpeniski tiek pieņemtas kā pašsaprotamas šai dzīvē, kā individuāli, tā arī kolektīvā. Nejūtība pret grēku ir daļa no mūsu virzīšanās lejup pa spirāli garīgajā plāksnē, kas ir tik raksturīga cilvēka dabai. Ar laiku pazemība mūsu acīs kļūst par abstraktu jēdzienu, kaut ko nepieciešamu, bet tās reālā būtība nemanāmi aizslīd no mums.

Bībeles mācībā par grēku ir trīs aspekti, pārdomājot kurus mums būtu jānonāk pie izmisīgās mūsu dabas stāvokļa apzināšanās sajūtas un attiecīgi vēlēšanās degsmes kaut ko darīt lietas labā. Jā, patiesi, dzīve rit par ātru, lai mēs apstātos un formāli nožēlotu katru grēku. Un tomēr ir jābūt vispārējai grēka nopietnības sajūtai un apziņai un no tā izrietošajam izmisumam, kas liktu mums apzināties šo grēcīgumu un tā smago nastu un līdz ar to darītu mūs spējīgus sajust un apzināties atbrīvošanos no šīs nastas, kas nāk caur Kristu. Atbilstoši Paša Kunga mācībai zināmā mērā ir tikai divi ticīgo tipi: vai nu mēs esam līdzīgi paštaisnajam farizejam, vai muitniekam, kas “sita pa savām krūtīm”, sevi lādēdams, nosodīdams savu korumpēto sirdi, atzīdams sevi par grēcinieku (Lk. 18:13). Apustulis Pāvils sasniedza tādu pašu grēku nožēlas virsotni, paziņodams visā atklātībā, ka viņš ir pirmais grēcinieku starpā (1. Tim. 1:15).

1. Grēks ir nopietna lieta. Tā ir viena no visbiežāk atkārtotajām tēmām Bībelē. Bet, neskatoties uz to, ar cilvēka dabai raksturīgo aklumu, mēs tai nepievēršam vajadzīgo uzmanību. ‘Tikai’ viens grēks Ēdenē noveda pie nāves – un pie daudzkārt vairāk kā nāves. Ikdienā lasot Bībeli, gandrīz katra nodaļa uzsver vienu un to pašu domu: Dievs uztver grēku daudz satriecošāk, nekā to darām mēs. Apdomājiet šos dažus gandrīz nejaušos piemērus:

- Pat ļoti grēcīgu cilvēku nemitīgā grēkošana iedarbojas uz Dieva jūtām. Kā Dievs arvien spēcīgāk sajūt amoriešu uzkrāto grēku smagumu atspoguļojas Viņa amoriešu grēku mēra pildīšanās aprakstā (1. Moz. 15:16); vai Izraēla vīru precībās ar svešām sievām, “lai palielinātu Israēla vainu” (Ezra 10:10). “Sakrāti ir Efraima noziegumi, un saglabāti ir visi viņa grēki” (Hoz. 13:12). Dievs atsevišķus cilvēkus uzskata par grēcīgākiem nekā citus; tāpēc ka Viņš ir ļoti jūtīgs pret katru atsevišķu grēka izpausmi (piem., 2. Ķēn. 17:2). “Triju, vēl vairāk, četru … noziegumu dēļ”, izraēliešu vai pagānu, Dievs vienādi sodīs kā vienus tā otrus (Am. 1,2) – t.i., Dievs sajūt arī ceturto grēku, Viņš nepaliek nejūtīgs pēc trešā grēka pastrādāšanas. Un tas neattiecas tikai uz Viņa tautu, bet uz visa veida grēku, lai kas un kur to būtu pastrādājis. Tā, Hērods “pievienoja visiem ļauniem darbiem vēl to, ka viņš lika iemest Jāni cietumā” (Lk. 3:20) pēc tam, kad izdarīja grēku ar sava brāļa sievu. Mums ir baismīga īpašība kļūt nejūtīgiem pret grēku, jo vairāk mēs to vērojam vai nodarām. Bet tas tā nav ar Visuvareno un taisnīgo Dievu. Tā ir Viņa rakstura šķautne, kas sniedz vielu pārdomām. “Pret šādu Jēkaba augstprātību Tas Kungs ir sacījis, zvērēdams (t.i., Pats pie Sevis, tik svarīgi tas ir): “Tiešām, visus šādus viņa darbus Es nekad neaizmirsīšu!” (Am. 8:7). “Es nojaušu visu viņa ļaunumu” (Hoz. 7:2).
- Dievs tiesās grēkus. Tās būs pastaro dienu šausmas. Es pārfrazētu Am. 3:6,7 sekojoši: ‘Ja pilsētā valda ļaunums, Dievs rīkosies, t.i., Viņš to sodīs. Bet tagad Viņš nedara neko, vienīgi atklāj patiesību par Savām nākamajām tiesām Saviem kalpiem, praviešiem’. Šajā kontekstā Amoss pavēstī par tiesām un sodiem, kas nāks pār noteiktām pilsetām (Am. 3:9,12,14,15).
- Tāpēc Dievs nežēloja vai nesaudzēja Izraēlu, jo viņi uzskatīja grēku par Dievam nenozīmīgu lietu (Ecēh. 8:17,18), ar to pašu dziļi aizvainojot Viņa dabas pašu būtību.
- Ecēhiēls turpina runāt par to, ka katrs elku pielūgšanas akts Dieva acīs līdzinās taisna vīra neuzticīgās sievas slepenajiem sakariem ar citu, nekam nederīgu vīru. Un tikpat baismīgi šokējoša ir mūsu neuzticība Kungam, kurš mūs ir Sev atpircis. Grēkus nožēlojošā Izraēla pašsaustīšana pirms jaunas derības pieņemšanas ir aprakstīta tīšuprāt šausminoši kā sieviete, kas plosa pati savas krūtis (Ecēh. 23:34). Uz šiem vārdiem jāskatās tās ainas kontekstā, kad Izraēls atdod šīs sava ķermeņa daļas pagānu rokās (Ecēh. 23:3,8). Un tagad, apzinoties savas krišanas dziļumu, savām paša rokām Izraēls ir gatavs izplēst sev krūtis. Šim riebumam pašam pret sevi ir jābūt katras patiesas grēku nožēlas sastāvdaļai, jo arī mums līdzīgi Izraēlai, un apsteidzot to, būtu jāizjūt grēku nožēlas mokas, ieslēdzoties šajā derībā. Vienkārši padomājiet par riebumu pret sevi grēku nožēlas kontekstā, lasot Ecēh. 6:9; 20:43; Īj. 40:4; 42:6.
- Vai nu mēs tiksim sašķaidīti Kunga Jēzus atgriešanās brīdī, vai arī tagad kritīsim uz Viņa un tiksim salauzti (Mt. 21:44). Taču krist uz Kristus tēlainā nozīme ir grēkot pret Viņu (Rom. 9:33; 1. Pēt. 2:7,8). Tāpēc, tie no mums, kas netiks sašķaidīti tiesas laikā, neizbēgami paklups, bet celsies atkal pestīšanai. Sīmeans to paredzēja, kad teica, ka Kungs Jēzus kļūs par klupšanu un augšāmcelšanos tiem, kurus Viņš paglābs (Lk. 2:34).
- Tāpēc pasaule Dieva acīs ir grēkos pagrimusi. Ja cilvēks nepieņem Kristus glābšanu, tad “Dieva dusmība paliek uz viņa” (Jņ. 3:36) – tā netiek noņemta. Tādēļ pirms kristīšanās mēs esam pēc dabas “Dieva dusmības bērni” (Ef. 2:3). Mēs to tā neizjūtam. Bet Dievam vienmēr ir bijušas dusmas pret grēku, kaut arī cilvēkam nav dots tās sajust.
- Kalps, kurš ir bezcerīgi, izmisīgi iestidzis parādos savam kungam, ir ticīgā portrets, kurš ir parādā Dievam (Mt. 18:25). Kungs neteica:
‘Nu, nesatraucies par to, jo man visa pietiek, aizmirsti to’. Viņš uzskaitīja panikas pārņemtā kalpa pilnu parāda summu, “tad pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt”. Un tikai tad – un tas ir stāsta kritiskais brīdis – “kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu”. Tās bija muļķības, protams: viņš nekādi nevarētu to nomaksāt. Bet savā izmisumā, nonācis līdz cilvēka izturības robežai, viņš ir gatavs zvērēt, ka samaksās visu parādu. Un tikai tad “kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida” (Mt. 18:27). Es nebūt negribu teikt, ka Kungs ir cietsirdīgs un nežēlīgs, bet Viņa piedošana nav viegli iegūstama. Atcerieties, ka Dievs citur ir attēlots kā tiesnesis, kuru ir jābaidās, “lai viņš tevi nevestu pie soģa un soģis tevi nenodod uzraugam, un uzraugs tevi neiemet cietumā” (Lk. 12:58). Nē, Kungs nav cietsirdīgs. Mūsu garīgā bankrota kontekstā Viņš “nepieskaita tev par ļaunu vēl visus tavus grēku parādus” (Īj. 11:6); un tajā pat laikā prasa no mums Viņa taisnīgo prasību dziļu un patiesu atzīšanu.
- Rom. 5:17,21 velk paralēli starp Ādama grēku un mūsu grēkiem. Viņa traģēdija, izmisums, kad viņš skatās uz savu ķermeni, savu sievu pavisam citām, grēcinieka, acīm; viņa plaši plaši ieplestās acis izmisumā maldās pa dārzu. Visi, kas krīt grēkā ir līdzīgā stāvoklī, vēlēdamies ātrāk apsegties ar nokautā jēra ādu.
- Dāvids pēc grēka ar Batsebu bija izmisis. Viņam bija jāmirst, un viņš bija apkaunots visa Izraēla priekšā. Izdarītais vairs nebija labojams, nedz arī ar upuri izpērkams. Nekāda jauna tekstu interpretācija neveda pie viņa pārkāpuma apiešanas. Pavadījis 9 izmisuma pilnus mēnešus, Dāvids atrada brīnumainu piedošanu. Un viņa monologs skanēja: “Svētīgs (viņš pats, Dāvids), kam pārkāpumi piedoti” (Ps. 32:1). Rom. 4:6,7 mazliet izmaina šos vārdus, attiecinot tos uz visiem tiem, kam pārkāpumi piedoti: “Svētīgi tie, kam pārkāpumi (daudzskaitlī) piedoti un grēki apklāti!” Būtība ir skaidra: Dāvida izmisumu izjūt visi Kristus izglābtie. Caur savu pieredzi Dāvids nonāca pie saprašanas, ko viņš nosauks par “patiesību, kas apslēpta sirds dziļumos” (Ps. 51:8), ka viņš ir “vainas apziņā … dzemdināts” un ka vienīgais pieņemamais upuris ir izmisuma pārņemta un nožēlas pilna sirds (Ps. 51:19). Saskaņā ar to, kā Pāvils izmanto incidentu ar Batsebu, Dāvida pamācošajai pieredzei jākļūst par mūsu pieredzi. Ir vēl virkne vietu, kas parāda, ka Dāvida grēks, viņa izmisums, grēku nožēla un piedošana ir tipiska patiesi Dievam uzticīgo dzīves pieredze ( Ps. 51:9 = Jes. 1:18).
- Ījabs beigās nožēloja grēkus pīšļos un pelnos. Un tomēr – kāpēc viņš sūdzēja grēkus? Pēc Paša Dieva atzinuma viņš bija taisnīgs un nevainojams cilvēks. Viņš nebija pastrādājis nekādu nāves grēku. Un tomēr viņa “mazie grēciņi” – vispārējā citādi taisna ticīgā apgrēcība – lūk, par ko viņam nācās izciest tādas ciešanas, lai viņš tiktu vests pie apskaidrības par to. Un tas ir ārkārtīgi spēcīgs paraugs tam taisnajam kristadelfietim, kas dzīvo pašapmierinātībā. Mozus arī bija taisns cilvēks. Bet arī viņam tika dota pazemības mācība, kad Dievs viņam lika stāvēt klints spraugā (2. Moz. 33:22), līdzīgi grēciniekiem, kas tur slēpsies no Tā Kunga varenās godības (Jes. 2:21), pirms viņš spēja novērtēt Jahves diženumu. Elijam tāpat nācās izciest līdzīgu parbaudījumu (1. Ķēn. 19:9-12). Līdzīgs ir arī Ēlifasa stāsts par to, kā Eņģelis pagāja viņam garām, kā Viņš pagāja garām Mozum un Elijam, un caur to viņam nācās apzināties dziļo patiesību par cilvēka grēcīgumu un izmisīgu vajadzību pēc grēku nožēlošanas un Dieva žēlsirdīgas pieņemšanas (Īj. 4:16,17).
- Grēka nopietnība tika visskaudrāk parādīta caur krusta šausmām. Kunga Jēzus moku pilnā agonija nebija tikai piemērs; Viņa dzīve un nāve, tā kā tās norisinājās, un augšāmcelšanās bija patiesas grēka izpirkšanas ceļš, visās tā formās un izpausmēs.

2. Dieva dziļā riebuma pret grēku dēļ grēki aiz nezināšanas arī tiek uzskatīti par noziegumu pret Dievu, un tie prasa izpirkšanu. Tam būtu patiesi jādara mūs pazemīgus – ja mēs to tā izjūtam. No tā izriet nepieciešamība pacelt savas balsis lūgšanā, lai Dievs ļautu mums saprast Viņa ceļus, jo netīšs grēks aiz nezināšanas tik un tā ir grēks Dieva acīs – pat ja Viņa tiesa var, iespējams, ņemt vērā mūsu nodarījumu izvērtēšanas iespēju līmeni.

3. Bezdarbības grēki skaitās tikpat nopietni kā izdarītie grēki. Atkal un atkal Bībeles vēsture parāda, ka noklusēšanas grēki un bezdarbības grēki ir tikpat fatāli kā publiski un atklāti pastrādātie grēki.
- Sāra neteica, ka Ābrahāms ir viņas vīrs, par ko pelnīja nosodījumu (1. Moz. 20:16).
- Onāns atteicās gādāt pēcnācējus savam brālim, par ko Dievs lika viņam mirt (1. Moz. 38:10).
- Neienīst ļaunumu ir tas pats, kā to pastrādāt (Ps. 36:5).
- Tāpēc ka Dāvids neieviesa Tā Kunga šķirsta pārnešanas likumus, gāja bojā cilvēks. Dāvida labais nodoms nepārsvēra viņa nolaidību šajā gadījumā (1. Laiku 15:13).
- Mūsu pienākums ir nest patiesības vārdu pasaulei; mēs esam tās parādnieki, taču bieži mēs to tā neuztveram (Rom. 1:14).
- Samuēls būtu sagrēkojis pret Jahvi, ja viņš nelūgtu par Izraēlu, kad viņi bija vāji (1. Sam. 12:23). Mēs tik bieži neaizlūdzam par ticībā vājajiem.
- Ādama pastrādātais grēks (proti, ābola ēšana), iespējams, radās tā rezultātā, ka viņš neizpildīja pavēli iziet no dārza centrālās daļas un vairoties. Viena cilvēka neuzmanības dēļ pasaulē ienāca grēks (Rom. 5:19). Par to der padomāt (sk. 6.10.3.nodarbību).
- Kungs Jēzus mācīja, ka izvairīšanās no rūpēšanās par vecākiem un minētā pienākuma uzvelšana uz eklēsijas pleciem ir grēks, kas pelna nāvi (Mk. 7:10,11). Tam, kas zina, kas ir labs, bet tā nerīkojas, tiek pielīdzināts grēks (Jēk. 4:17 – uzrakstīts kontekstā par brāļu izvairīšanos palīdzēt cits citam).
- Atteikšanās aizdot nabadzīgajam brālim tiks pielīdzināta par grēku (5. Moz. 15:9).
- Ja mēs atsakāmies ‘apmeklēt’ bāreņus (ebreju vārda ‘apmeklēt’ nozīme ietver tuvināšanos ar viņiem un rūpes par tiem), tad mūsu ticība ir aptraipīta un neķītra (Jēk. 1:27).
- “Un priesteri ar savu atbalstītāju baru ir kā slepkavas, kas uzglūn ceļiniekiem un žņaugdami nogalina viņus uz … ceļa” (Hoz. 6:9) – citāts, kas ir pamatā Kunga Jēzus līdzībai par cilvēku, kam uzbruka laupītāji ceļā no Jeruzalemes uz Jēriku. Kungs to pārveido: Viņš nodala laupītājus no priesteriem. Un tomēr, saskaņā ar šo citātu no Hozejas, nav nekādas atšķirības starp laupītājiem un priesteri, kas paiet garām ievainotam cilvēkam, nesniedzot nekādu palīdzību. Šīs atsauces uz Hoz. 6:9 būtība ir tajā, ka priesteris, kas nesniedz palīdzību, it nemaz nav labāks par laupītājiem, kas uzbrūk.

1. nodarbība: Ko nozīmē būt Kristū

 

2. nodarbība : DIEVBIJĪBAS PRINCIPI

 

3. nodarbība: EKLĒSIJAS DZĪVE

 

4. nodarbība: SLUDINĀŠANA

 

6. nodarbība: BĪBELES STUDĒŠANA

 

7. nodarbība: KUNGS, KURU MĒS GANDRĪZ NEMAZ NEPAZĪSTAM

 

8. nodarbība: DIEVS,
KURU MĒS GANDRĪZ NEPAZĪSTAM

9. nodarbība: PARAUG PIEMĒRI