Ja reiz ir Dievs, tad ir saprātīgi domāt, ka Viņš ir izdomājis arī dažus veidus kā mums par Sevi pastāstīt. Mēs ticam, ka Bībele ir Dieva atklāsme cilvēkiem un, ka tajā mēs redzam sevi atklājušā Dieva raksturu. Tādēļ arī Dieva vārds ir aprakstīts kā Viņa “sēkla” (1Pēt.1:23), jo tas iedarbojas uz mūsu prātu un mūsos tiek veidots jauns radījums, kuram ir pazīmes, kas raksturīgas Dievam (Jek.1:18; 2 Kor.5:17). Tādējādi, jo vairāk mēs sevi atveram Dieva vārdam un no tā gūstam sev mācību, jo vairāk Dievs mūs dara “līdzīgus Sava Dēla tēlam” (Rom.8:29), kurš pēc sava rakstura bija pilnīgs Dieva atspoguļojums. (Kol.1:15). Tajā arī slēpjas Bībeles vēsturisko daļu studiju vērtība: tās ir pilnas piemēru kā Dievs ir izturējies pret atsevišķiem cilvēkiem un vesalām tautām, vienmēr mums atklājot vienas un tās pašas pamatīpašības.

Ebreju valodā personas vārds bieži vien atklāj arī viņa raksturu un/vai informāciju par šo cilvēku. Daži skaidri piemēri:

‘Jesus” = ‘Pestītājs’ – jo “Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem” (Mat.1:21).

‘Abrahams’ = “Tēvs daudziem” – “jo par daudzu tautu tēvu Es tevi esmu nolicis” (1.Moz. 17:5)

‘Ieva’ = ‘Dzīvā” – “jo viņa ir visu dzīvo māte” (1.Moz. 3:20)

‘Simeons” = ‘dzirde’ – “Un viņa tapa atkal grūta un dzemdēja dēlu, un sacīja: "Tas Kungs ir dzirdējis, ka es esmu nicināta, un Viņš man arī šo ir devis” (1.Moz.29:33)

Jer.48:17, moābiešu pazīšana tiek salīdzināta ar Moāba vārda pazīšanu. Psalmos bieži vien tiek vilktas paralēles starp Dievu pašu un Viņa Personību, viņa vārdu un darbību (Ps.103:1; 105:1; 106:1,2,12,13).

Tādējādi tiek gaidīts, ka Dieva vārdi un nosaukumi sniegs pēc iespējas vairāk informācijas par Viņu pašu. Tā kā ir tik daudz Dieva rakstura un mērķu aspekti, Viņam patiesībā ir vairāk nekā tikai viens Vārds. Detalizētākas studijas par Dieva vārdu ir ieteicamas pēc kristībām; turpmāka izpratne par Dieva raksturu, kā tas ir izteikts Viņa vārdā, ies līdzi visu mūsu dzīvi, ko dzīvosim Kungā. Tāpēc turmākais ir tikai ievads tam, kas ilgs visu dzīvi.

Kad Mozus vēlējās dziļākas zināšanas par Dievu, lai tas stiprinātu viņa ticību ļoti traumatiskā viņa dzīves periodā, eņģelis “..nosauca Tā Kunga Vārdu. Un Tas Kungs gāja viņam garām, un Viņš sauca: "Tas Kungs, Tas Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēku..” (2.Moz.34:5-7).

Tas ir skaids pierādījums, ka Dieva vārdi aptver Viņa raksturojošās īpašības. Tas, ka Viņam tādas piemīt, pierāda, ka Dievs ir personiska būtne – un ir bezjēdzīgi spriest, ka kādai gara dvesmai varētu būt tādas pašas rakstura iezīmes, kādas ir arī cilvēciskām būtnēm.

Dievs ir izvēlējies vienu noteiktu vārdu, ar kādu Viņam patiktu būt pazīstamam Saviem ļaudīm: tas ir kopsavilkums, Viņa cilvēkiem domātā nolūka iemiesojums.

Izraēlieši bija vergi Ēģiptes zemē, un vajadzēja, lai viņiem tiktu atgādināts Dieva nolūks pie viņiem. Mozum tika uzdots pastāstīt viņiem Dieva vārdu, lai viņiem būtu iemesls atstāt Ēģipti un sākt ceļojumu uz apsolīto zemi (sal. 1.Kor.10:1). Arī mums jāsaprot pamatprincipi, kas saistīti ar Dieva vārdu, pirms mēs tiekam kristīti un sākam savu ceļojumu pretim Dieva Valstībai.

Dievs Izraēlam teica, ka Viņa vārd ir JAHVE, kas nozīmē “Es esmu kas Es esmu”, vai, tulkojot vēl precīzāk ‘Es būšu, kas es būšu” (2.Moz.3:13-15). Šis vārds vēlāk tika mazliet pagarināts: “… Tā tu saki Israēla bērniem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs … - tas ir Mans Vārds mūžīgi, to atcerieties uz audžu audzēm” (2.Moz.3:15).

Tādējādi Dieva pilns vārds ir “Tas KUNGS Dievs.”

Vecā Derība ir sarakstīta galvenokārt ebreju valodā, un gan angļu, gan arī latviešu tulkojums neizbēgami zaudē detalizētu vārda “Dievs” izpratni, to tulkojot. Viens no visbiežāk sastopamajiem ebreju vārdiem tulkojot vārdu ‘Dievs’ ir ‘Elohin’, kas nozīmē ‘varenie’. Dieva ‘memoriāls’, Vārds ar kādu Viņš vēlas tikt pieminēts, tātad ir

JAHVE ELOHĪM
kas nozīmē
VIŅŠ, KAS TIKS ATKLĀTS STARP VARENAJIEM

Tātad tas ir Dieva mērķis – atklāt Savu raksturu un Savu būtību lielā ļaužu grupā. Paklausībā Viņa vārdam mēs tagad varam sevī attīstīt dažas no Dievu raksturojošām īpašībām, jo Dievs sevi kaut kādā veidā atklāj cilvēkos, kas Viņam patiesi tic šajā dzīvē. Bet Dieva vārds ir pravietojums tam laikam, kas nāks, kad zeme būs pilna cilvēku, kas līdzinās Viņam, gan pēc sava rakstura gan dabas (sal. 2.Pēt.1:4). Ja mēs gribam, lai arī uz mums attiecas Dieva plāns un lai mēs, tāpat kā Dievs vairs nebūtu mirstīgi un dzīvotu mūžībā kā morāli pilnīgas būtnes, tad mums arī sevi jāsaista ar Viņa vārdu. Veids, kā to panākt, ir tikt kristītam Jahves ElohĪma vārdā (Matt.28:19). Tas mūs padarīs arī par Abrahama pēctečiem (Gal.3:27 – 29), kuram tika apsolīta šī zeme kā mūžīgs mantojums (1.Moz.17:8; Rom.4:13) – par grupu ‘vareno’ (‘Elohim’), kuros Dieva Vārda pravietojums tiks piepildīts. Tas sīkāk tiks izskaidrots 3.4. nodaļā.