Dievam esot tik bezgalīgi lielākam nekā mēs, ir saprotams, ka daudzu cilvēku ticība ir vairījusies no skaidriem solījumiem, ka mēs noteikti redzēsim Dievu. Izraēlam trūka ticības redzēt Dieva “seju” (Jņ.5:37), kas skaidri norādītu uz to, ka Viņam ir ārējs apveids. Ticību dod Dieva pazīšana un ticēšana Viņa vārdam:

“Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs” (Mat.5:8).

“...Viņa (Dieva) kalpi Tam kalpos. Tie skatīs Viņa vaigu, un Viņa Vārds (Dieva vārds – Jņ. atkl.3:12) būs tiem uz pierēm” (sal. Atkl.22:3,4).

Šī brīnišķīgā cerība, ja vien mēs tam patiesi ticam, dziļi praktiski iespaidos mūsu dzīves:

“Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu” (Ebr.12:14).

“Un, kas pie debesīm zvēr, tas zvēr pie Dieva goda krēsla un pie Tā, kas tur sēd virsū (Mat.23:22). Tās būtu muļķības, ja Dievam nav ķermeniskas esamības.

“..mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir (parādījies Kristū). Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi pašu, kā Viņš ir šķīsts” (1 Jņ.3:2,3).

Šajā dzīvē mūsu izpratne par Debesu Tēvu ir ļoti nepilnīga, bet mēs varam lūkoties uz priekšu, cauri šīs dzīves tumsībai, beidzot sastopot Viņu. Mūsu fiziskā Viņa redzēšana harmonēs ar daudz lielāku Viņa garīgu aptveršanu. Tādējādi no absolūtiem cilvēcisko ciešanu dziļumiem Ījabs varēja priecāties par pilnīgi personīgām attiecībām ar Dievu, kuras viņš varētu pilnībā izbaudīt pēdējā dienā:

“..un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu. Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs..” (Īj.19:26,27).

Un apustulis Pāvils arī sauca no dzīves, pilnas sāpju un kņadas:

“Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā..” (1.Kor.13:12).

Pierādījumi Vecajā Derībā

Šie Jaunās Derības apsolījumi ir būvēti uz ievērojama Vecās Derības liecību fona par personīgu, ķermenisku Dievu. Nedrīkst par zemu novērtēt faktu, ka pilnīgi pamatoti un fundamentāli ir novērtēt Dieva dabu, ja vien mums ir jebkāda patiesa izpratne par ko vispār runā Bībelē balstīta reliģija. Vecā Derība konstanti runā par Dievu kā par personu; savstarpēji personiskas attiecības ar Dievu, par kuru runā Jaunā un Vecā Derība, ir neaizvietojamas patiesai kristīgai cerībai. Palūkosimies uz nopietniem argumentiem, kas runā par labu personīgam, ķermeniskam Dievam:

-“ Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības” (1.Moz.1:26). Tādējādi cilvēks ir veidots pēc Dieva tēla un līdzības, kā tas ir parādījies arī eņģeļos. Jēkaba vēst. 3:9 runā par “…cilvēkiem, pēc Dieva līdzības radītiem.” Šie vārdi nevar būt attiecināti uz cilvēka garīgo veidolu, jo dabiski mūsu saprāts ir pilnīgi attālināts no Dieva un daudzējādā ziņā pilnīgi pretējs Viņa taisnīgumam: "Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi," saka Tas Kungs. “Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām”” (Jes.55:8,9). Tātad tēlam un līdzībai, pēc kuras mēs esam radīti, jābūt attiecinātai uz Dieva fizisko veidolu. Kad vien eņģeļi ir tikuši sūtīti uz zemes, vienmēr ticis aprakstīts to cilvēciskais veidols – piem., Abrahams pilnīgi nejauši uzņēma pie sevis eņģeļus, domādams, ka tie ir parasti cilvēki. Mūsu radīšana pēc Dieva tēla neapšaubāmi nozīmē, ka mēs kaut ko varam secināt par reālo objektu, kura tēls mēs esam. Tādējādi Dievs, kuru mēs atspoguļojam, nav nekas neskaidrs, ko mēs nevarētu aptvert.

Arī eņģeļi paši ir Dieva atspulgs. Tādēļ Dievs varēja sacīt Mozum: “vaigu pret vaigu Es ar to runāju un ne ar parādībām… bet redzēdams viņš ir redzējis Tā Kunga vaigu” (4 Moz.12:8). Šeit teiktais attiecas uz instrukcijām, ko Mozus saņēma no eņģeļa, kas atnesa tam Dieva vārdus (2.Moz.23:20,21). Ja reiz eņģelis bija līdzīgs Dievam, tad jāsecina, ka Dievs ir tāda paša veidola kā eņģeļi – tātad fiziski pēc cilvēka veidola, kaut arī bezgalīgi augstākas dabas nekā miesa un asinis. “Un Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu” (2.Moz. 33:11; 5.Moz.34:10). Tas Kungs manifestējās Savā eņģelī, kura seja un mute bija Paša Kunga atspoguļojums.

“Jo Viņš (Dievs) zina, kādi radījumi mēs esam” (Ps.103:14); Viņš vēl mums aptvert Viņu kā personīgu būtni, kā Tēvu, ar kuru mēs varam saprasties. Tas izskaidrotu daudzās atsauces uz Dieva rokām, plaukstām, acīm, utt. Ja Dievs būtu esences sakopojums kaut kur debesīs – kas būtu mūsu pieņēmums par Dievu, ja noliedzam Viņa personību – tad šīs atsauces būtu maldinošas un tām nebūtu nekādas izglītojošas nozīmes.

Apraksti par Dieva mājokli skaidri norāda, ka “Dievam” ir personiska atrašanās vieta: “Dievs ir Debesīs” (Ec.5:2). “Jo Viņš skatās no Savas svētnīcas, Tas Kungs raugās no debesīm uz zemi (Ps.102:20); “..tad Tu uzklausi to debesīs, Savā dzīvojamā mājoklī” (1.Ķēn. 8:39). Vēl konkrētāk mēs varam lasīt ka Dievam ir “tronis” (2.Laiku 9:8; Ps.11:4; Js.6:1; 66:1). Grūti iedomāties, ka tādus vārdus iespējams lietot runājot par kādu neraksturojamu esenci, kura eksistē kaut kur Debesu plašumos.
Par Dievu tiek runāts, ka Viņš “nāk lejā” sevi manifestējot. Tas norāda uz Dieva atrašanos Debesīs. Ir neiespējami izprast domu par “Dieva manifestāciju” neizprotot Dieva personīgo, fizisko dabu.

Jesajas grāmatas 45. nodaļa ir pilna ar Dieva atsaucēm uz Savu personīgo iesaistīšanos Savu cilvēku darīšanās: “Es esmu Tas Kungs, un cita nav neviena… Es tas Kungs esmu to radījis… Bēdas tam, kam nesaskaņas ar savu radītāju… Manas rokas izklāja debesis… Griezieties pie Manis, tad jūs būsit glābti, visi zemes gali!” Pēdējais teikums īpaši pasvītro Dieva personisko eksistenci – Viņš vēlas, lai cilvēks skatītos uz Viņu, aptverot viņa eksistenci ar ticības acīm.

Dievs mums ir atklājies kā žēlsirdīgs Dievs, kurš runā uz cilvēku. Gan piedošana gan valoda var nākt tika no personas; tās ir prāta darbības. Dāvids bija vīrs pēc Dieva paša sirdsprāta (1.Sam.13:14), kas parāda, ka Dievam ir prāts (sirds), kas ir spējīgs tikt ierobežotā pakāpē pārkopēts cilvēkam, kaut arī cilvēks no dabas nav radīts pēc Dieva sirdsprāta. Piemēram pants, “tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš Savā sirdī ļoti noskuma” (1.Mozus 6:6), atklāj Dievu kā jūtīgu, pie apziņas esošs Būtni, nevis kā abstraktu Gara plūsmu kaut kur atmosfērā. Tas palīdz mums aptvert to, varam Viņu gan iepriecināt gan apbēdināt, līdzīgi kā bērni savu īsto tēvu.

Ja Dievs Nav Personisks…

Ja Dievs nav reāla, personiska būtne, tad ir grūti to sasaistīt ar jēdzienu par garīgumu. Ja Dievs ir absolūti taisnīgs, bet nav materiāla būtne, tad mēs īsti nevaram aptvert viņa taisnīgumu, kas manifestējies cilvēciskās būtnēs. Gan atkritušiem no kristīgās pasaules gan jūdiem ir uzskats, ka Dieva taisnīgums ienāk mūsu dzīvē caur miglainu ‘svēto Garu’, kas kaut kādā veidā dara mūs līdzīgus Dieva mentālam tēlam un Viņam pieņemamu. Pretēji tam, ja reiz mēs esam novērtējuši to, ka ir personiska būtne, ko sauc par Dievu, tad mēs varam piestrādāt pie sava rakstura, ar Viņa palīdzību un Viņa vārda iedarbību, lai atspoguļoti Dieva raksturīgās īpašības mūsu esībā.

Dieva nolūks ir atklāt sevi lielā skaitā cildenu būtņu. Viņa vārds, Jehova Elohīm, un to norāda (‘Viņš, kurš būs varenie’ ir tā aptuvens tulkojums). Ja Dievs nav ķermeniska būtne, ka ticīgā balva ir saņemt ne-fizisku eksistenci, līdzīgi kā Dievam. Bet aprakstos par balvu ticīgajiem Dieva nākamajā Karaļvalstī uz zemes tiek parādīts, ka viņiem būs taustāma, ķermeniska eksistence, tai pat laikā bez cilvēciskās dabas vājībām. Ījabs ilgojās pēc pēdējās dienas, kad notiks viņa miesas augšāmcelšanās (Ij.19;25-27); Abrahamam ir jābūt vienam no tiem “kas dus zemes pīšļos, uzmodīsies: … mūžīgai dzīvībai”(Dan.12:2), lai varētu saņemt mūžīgā mantojuma tiesības uz Kanaānas zemi, fizisku vietu zemes virsū. (1.Moz.17:8). “Es apģērbšu tās priesterus ar pestīšanu, un gavilēt gavilēs tās svētie. Svētie lai priecājas ar lepnumu, lai viņi līksmo savās dusas vietās, viņu mute cildinās Dievu, un viņu rokās lai būtu abās pusēs griezīgs zobens, lai atriebtos citām tautām un atmaksātu apkārtējiem.” (ps.132:16; 149:5,7). Jūdu un ne-ebreju kļūda pamest neievērotus šādus pantus, kā arī fundamentāli burtiskos, fiziska rakstura apsolījumus Abrahamam, ir novedis pir nepareiza uzskata par “nemirstīgu dvēseli” kā reālu cilvēciskās eksistences formu. Šādam uzskatam pilnībā trūkst Bibliska atbalsta. Dievs ir nemirstīga, varena būtne, un Viņš strādā, lai piepildītu savu plānu, kurā vīrieši un sievietes tiks aicināti dzīvot Viņa nākotnes Karaļvalstī uz šīs zemes, un līdzdalīt Viņa īpašības, kas izpaustas ķermeniskā formā.

Ticīgajiem ir apsolīts, ka viņi mantos Dieva dabu (2.Pēt.1:4). Ja Dievs nav personisks, tad tas nozīmē, ka mēs dzīvosim mūžīgi kā nemateriāli gari. Bet tāda nav Bībeles mācība. Mums tiks dots ķermenis, tāpat kā Jēzum (Fil.3:21), un mēs zinām, ka viņam būs ķermenis Valstībā ar kājām, rokām, ausīm un acīm (Cak.13:6; Js.11;3). Doktrīna par Dieva personību tādējādi ir saistīta ar Valstības evaņģēliju.

Ir jābūt acīmredzamam, ka nevar būt neviena jēdzīga priekšstata par dievkalpojumu, reliģiju vai personīgām attiecībām ar Dievu, kamēr tiek aptverts, ka Dievs ir personisks, ka mēs esam fiziski radīti pēc Viņa tēla, kaut arī esam ļoti nepilnīgi un mums jāattīsta Viņa mentālais tēls, lai mēs varētu sasniegt Viņa fiziskā tēla pilnību Dieva Valstībā. Cik daudz vairāk jēgas un mierinājuma var saņemt no pantiem, kas runā par Dievu kā par mīlošu tēvu, kurš mūs pārmāca kā Tēvs bērnus (sal.5.Moz.8:5). Kontekstā ar Kristus ciešanām mēs lasām, ka “Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt ar ciešanām” (Js.53:10), kaut arī viņš “Savās bailēs .. piesauca To Kungu un brēca pēc sava Dieva. Viņš sadzirdēja … Savā pilī, un .. brēkšana nāca Viņa ausīs” (Ps.18:6). Dieva apsolījums Dāvidam par sēklu, kas būs Dieva dēls prasīja brīnumainu cilvēciskas būtnes dzimšanu; ja Dievs nebūtu personisks, Viņam nevarētu būt tāds Dēls.

Pareiz Dieva izpratne ir kā atslēga, kas atver durvis daudzām svarīgām Bībeles doktrīnām. Bet tāpat kā vieni meli ved pie otriem, tā arī nepatiesi pieņēmumi par Dievu aptumšo to taisnību, ko piedāvā Bībele. Ja tev šajā nodaļā apskatītie argumenti šķiet pārliecinoši, vai vismaz daļēji pārliecinoši, rodas jautājums: ‘Vai tu patiesi pazīsti Dievu?’ Mēs turpināsim pētījumus, ko Bībele mums par Viņu māca.